"Luminor": Gandrīz puse Latvijas senioru dzīvo uz nabadzības sliekšņa; kā to mainīt?

Daudzās Eiropas Savienības valstīs, īpaši Baltijā, daļa vecāka gadagājuma cilvēku dzīvo uz nabadzības sliekšņa. Arī Latvija nav izņēmums, un šīs tendences nopietni ietekmē pensiju sistēmas ilgtspēju un rada jautājumu: vai ar nākotnes pensiju pietiks, lai seniori varētu dzīvot pilnvērtīgu un cieņpilnu dzīvi?

Pasaulē pieaug iedzīvotāju vidējais dzīves ilgums, bet vienlaikus sarūk dzimstība un mainās nodarbināto un pensionāru attiecība, līdz ar to spēja vecumdienās saglabāt pienācīgu dzīves līmeni kļūst par arvien aktuālāku problēmu.

Zema pensija un augsts nabadzības risks

Kā norāda bankas "Luminor" aktīvu pārvaldīšanas uzņēmumu vadītājs Atis Krūmiņš,  2023. gadā Latvijā ar nabadzības risku saskārās vairāk nekā 48% pensionāru, kamēr nodarbināto vidū šis rādītājs bija krietni zemāks – tikai 8,2%.

2024. gadā vidējā vecuma pensija Latvijā bija aptuveni 550 eiro mēnesī, taču gandrīz trešdaļa jeb 28,9 % pensionāru saņem ievērojami mazāk – zem 400 eiro.

Lai gan pēdējos gados pensijas tiek pakāpeniski indeksētas, tās joprojām būtiski atpaliek no vidējās neto algas valstī un bieži vien nenodrošina pietiekamu ienākumu līmeni senioriem, it īpaši vienpersonas mājsaimniecībās, kur senioram jāsedz visas izmaksas pašam, ņemot vērā pieaugošās dzīves izmaksas. Pensiju indeksācija ir svarīgs veids, kā pasargāt pensionārus no ienākumu samazināšanās vērtības ziņā. Parasti pensijām izdevīgāka būtu indeksācija pēc algu pieauguma, nevis cenu izmaiņām, taču pēdējo gadu straujās inflācijas laikā šī situācija bijusi citāda. Arī tas, cik bieži pensijas tiek indeksētas, ir ļoti svarīgi – jo īpaši laikā, kad strauji aug dzīves dārdzība.

Arī demogrāfijas pārmaiņas arvien vairāk apgrūtina pašreizējo pensiju sistēmu. 

Jau šobrīd uz vienu pensionāru Latvijā ir aptuveni 2,5 strādājošie, bet līdz 2050. gadam šis skaitlis varētu sarukt gandrīz uz pusi. 

Tas nozīmē, ka ievērojami mazāks aktīvo strādājošo skaits būs atbildīgs par šī nākotnes kapitāla nodrošināšanu arvien pieaugošam senioru skaitam. Tas rada jautājumus gan par sistēmas ilgtspēju, gan par individuālo atbildību pensiju kapitāla veidošanā. Vienlaikus ir jāņem vērā, ka cilvēki dzīvo arvien ilgāk – Latvijā paredzamais mūža ilgums šobrīd sasniedz vidēji 75,5 gadus.

Kas notiek, ja par pensiju nedomājam laikus?

Šie demogrāfiskie un ekonomiskie izaicinājumi izgaismo būtisku risku – ja netiks rasti sistēmiski un individuāli risinājumi, liela daļa sabiedrības nākotnē var nonākt finansiālā trūkumā tieši pensijas vecumā. Zemi ienākumi vecumdienās nozīmē ne tikai ierobežotas iespējas nodrošināt sev ikdienas izdevumus, piemēram, par mājokli, pārtiku vai zālēm, bet arī būtisku dzīves kvalitātes kritumu. Tas var ietekmēt arī senioru fizisko un emocionālo veselību, ierobežot sociālo iesaisti un palielināt atkarību no valsts vai ģimenes atbalsta. Turklāt nepietiekama pensija nav tikai individuāla problēma, jo tā atstāj sekas arī uz visu sabiedrību un valsts budžetu. Lai vecumdienas spētu pavadīt komfortabli, nesatraucoties par finansēm, sasniedzot pensijas vecumu, vidējam ienākumu līmenim jābūt vismaz 70% no saņemtā atalgojuma pirms došanās pensijā. Vienlaikus, pieaugot vecāka gadagājuma cilvēku īpatsvaram, palielināsies spiediens uz sociālās palīdzības un veselības aprūpes sistēmu, kā arī nepieciešamība pēc ilgtermiņa aprūpes pakalpojumiem. 

Ilgtermiņa finanšu plānošana 

Iedzīvotāji, kuri sāk veidot uzkrājumus laicīgi, vecumdienās daudz retāk saskaras ar finansiālām grūtībām un var veiksmīgāk uzturēt sev ierasto dzīves līmeni. Viena no būtiskākajām iespējām, kā stiprināt nākotnes finansiālo drošību, ir aktīva iesaiste pensiju 2. un 3. līmenī. Iedzīvotājiem jābūt informētiem par to, kā šie līmeņi darbojas, lai veicinātu skaidrāku izpratni par to potenciālo ieguvumu. Tāpat svarīga ir sabiedrības izglītošana par to, kā “aplokšņu algas” un nelegāla nodarbinātība ietekmē nākotnes ienākumus. Katrs eiro, kas netiek oficiāli uzrādīts kā ienākums, nozīmē mazāku kapitālu nākotnē. Ilgtspējīga pensiju sistēma balstās uz kopīgu atbildību – valsts, darba devēja un paša iedzīvotāja. Taču tieši personīgie lēmumi, kad sākt veidot uzkrājumus un cik konsekventi to darīt – būtiski ietekmē nākotnes dzīves kvalitāti. 

“Jau iepriekš esam rosinājuši vairākas ilgtspējīgas pārmaiņas pensiju sistēmā – tostarp ieviest iespēju pensiju 2. līmeņa uzkrājumus izmaksāt pakāpeniski, nevis “vienā dienā”. Šāds risinājums ne vien mazinātu risku, ka uzkrājums jāfiksē nelabvēlīgā finanšu tirgus brīdī, bet arī ļautu kapitālam turpināt augt finanšu tirgos pensijas izmaksas laikā, tādējādi ilgtermiņā nodrošinot pensiju pieaugumu bez papildu sloga valsts budžetam. Lai šādus un līdzvērtīgus uzlabojumus ieviestu, nepieciešama daudz tālredzīgāka valsts politika, piemēram, nedrīkst samazināt iemaksu apmēru 2. pensiju līmenī, lai risinātu īstermiņa budžeta jautājumus. Izmaiņas ir jāīsteno balstoties uz racionāliem un globāli atzītiem principiem, un aktīvāk jāinformē sabiedrība par finanšu tirgus iespējām,” norāda A. Krūmiņš.