"Nogurusī pilsēta sapņo līdzās mums". Konkursa "Aicinājums" laureātu dzeja

Šogad norisinājās Latvijas Rakstnieku savienības kultūrizglītības programmas "Literārā akadēmija, Latvijas skolēnu un jauniešu literāro darbu konkurss "Aicinājums"" (sasaukums nr. 49).

Šoreiz "Kultūrzīmēs" publicēti "Aicinājuma" laureātu dzejoļi no 1. grupas (dalībnieki no 7 līdz 15 gadu vecumam), 2. grupas (dalībnieki no 16 līdz 18 gadu vecumam) un 3. grupas (dalībnieki no 19 līdz 21 gadu vecumam). 1. grupā 3. vietu žūrija nepiešķīra. Savukārt 2. grupā žūrija nepiešķīra 2. vietu, bet ir divas 3. vietas ieguvējas. Līdzīgi ir ar vērtējumu 3. grupā: 2. vietu žūrija nolēma nepiešķirt.

Konkursa atbalstītāji: grāmatu apgādi "Dienas Grāmata", "Jāņa Rozes apgāds", "Zvaigzne ABC", "Neputns", "Latvijas Mediji" un "Latvijas Avīzes" pielikums "Kultūrzīmes", ar publikācijām atbalsta rakstu krājums kultūrai un brīvai domai "Jaunā Gaita" un, protams, Latvijas Literatūras gada balva, kā arī Latvijas Rakstnieku savienība.

"Aicinājuma" laureātu dzeja

Reinis Zvirgzdiņš (1. vieta 1. grupā; 13 gadi, pamatskola "Būsim")

Sarunas (klusuma formātā)

Nogurusī pilsēta sapņo līdzās mums, klusajā

Autobusu un tramvaju simfonijā.

Notīm klusām ieplūstot manā krūškurvī, es atgaiņāju nelabumu.

Viņai nepamanāmu.

Mans rādītājpirksts nemitīgi mīņājas blakus īkšķim.

Sapņojot par to, kā viņš reiz būs tālskatis vai lapu koks.

Savukārt mani sapņi

aprobežojas ar saldu emociju uz manām lūpām.

Kuras es lēnām graužu skatienam netīši dodoties pie viņas.

Katrs vārds ir formalitāte, kuru es mēģinu uzturēt.

Viņas acis tikai kustas kā manējās.

Es apsolos vakaram savu dvēseli noķīlāt par katru sekundi šeit.

Mūžīgi nesaprotamajā laimes un smeldzes sajaukuma.

Manā prātā izbeidzas vārdi,

vērojot, kā mēs abi dodamies uz autobusu.

Zvaigznes spiežas uz iekšu atmosfērā, krītot no visām pusēm man aiz muguras.

Un vistuvākā spīd iededzot manas acis vien.

Kā laternām es tām sekoju.

Manam prātam dodoties projām atstājot tikai

Tauriņu pļavas manā vēderā un viņu.

Zvaigzni kuru nu turu rokās.

Cenšoties nesaplēst.

Viņa nesmaida, bet es jūtu viņas elpošanu, tās ritmam sinhronizējoties ar manu.

Viņas matiem saskaroties ar manējiem.

Viņa kuras kosmosā es peldos.

Līdz

Saule uzspīd no nekurienes vidus.

Un es atkal esmu tepat, dodoties uz autobusu.

Nogurusī pilsēta lēnām mostas.

Un es nekad nesapratīšu nevienu lietu par šo.

Bet autobusam nākot šurp es tajā iekāpju

Biļeti nenopīkstinādams Dodos kur vien šī šoseja dodas.

Nora Ķīse (2. vieta 2. grupā; 15 gadi, Rīgas Valdorfskola).

Rētas (dzejoļa fragments)

Rētas vēl sāp,

asinis līst pāri sērām,

kuras kādreiz nēsāju katru dienu,

savā neatminamajā plašumā,

sauktu par prātu,

tas spēlē ilūzijas uz savas burvju flautas,

bet vai apjukums izzudīs,

vai kādreiz tas izzudīs?

Nezinu, atbildu, jo tiešām nezinu,

vairs neatceros, kā sāpēja,

jo sāpēja nakts tumšajā pakājē,

kad citi miedziņu apskāva,

kā šķindoša skaņa,

tur sitās mana sirds,

Ko gan tu gribi, lai es nojūgtos?

Nav atbildes.

Man pašai tā jāmeklē.

Ceru, ka drīz atradīšu.

Grēta Volkoviča (1. vieta 2. grupā, 17 gadi, Rīgas Valsts 1. ģimnāzija)

***

četros no rīta pēc Latvijas laika

ASV prezidentālā debate

kaija aiz loga ķērc

vienā no Kurzemes rajona divpadsmit apkaimēm

manu miega rutīnu grauj

zilais ekrāns un

starptautiskais bakalaurāts

būtu iestājusies citur

biežāk smērētu drēbes

elpotu terpentīnu

retāk dzertu Ibumetīnu

pirktu vienreizlietojamās kafijas krūzītes

uztrauktos tikai pirms semestra skatēm

un laicīgāk atbildētu īsziņām

no meitenes rožu otrajā kursā

gleznot pārtraucu pirms gada ar pusi

uzreiz pēc diplomdarba prezentēšanas

un tagad divvientulībā

ar teicamnieces kompleksu

meklēju diskusiju

kas pārsniedz 40 minūtes

pārkliedz skolas zvanu

ruporu un kārtējo Spotify reklāmu

aizturu elpu

lai nenoslīktu

zem sinusoīdas

atzvanīšu

pēc eksāmeniem

izbrīvēšu

īstermiņa atmiņu

un varēsim apspriest

nenotikušo

Anete Pulkstene (3. vieta 2. grupā; 18 gadi, Rīgas Valsts 2. ģimnāzija)

***

šodien es vēroju pilsētas

kas pašapņemtībā steidzas

garām un cauri

tās saskrienas un aizķeras

aiz kurpēm

mēteļiem

vārdiem

elpām

šodien es vēroju pilsētas

kas atstāj pirkstu nospiedumus

citās pilsētās

kas atstāj baltās rozes vai krizantēmas

citās pilsētās

šodien es vēroju pilsētas

kas guļ citās pilsētās,

kas pārnakšņo un nepaliek

citās pilsētās

kas pārnakšņo un paliek

citās pilsētās

šodien

pilsētas

saaug ielās

šodien

pilsētās

ir pārapdzīvotība

un es negribu gulēt svešās pilsētās

un es negribu neko atstāt svešās

pilsētās

esmu bezpajumtnieks tikai

tavos trotuāros

es gribu palikt tikai tavos

tikai tavos

jo manos ir sakrājies

pārāk daudz sniega

no pagājušās ziemas

un manos tu nekad

nepaliksi

Rēzija Krieviņa (3. vieta 3. grupā; 21, Latvijas Universitāte)

Fragments no dzejas cikla "varbūt šajā vasarā"

***

nejauši bīstamais būs sevi pārtulkojis

pasaules grūtākajā vieglajā valodā

tajā kurā runā tikai tie kas apsolījušies

vairs nesarunāties un svešinieki

tad būs mūsu jaunais skaistais vārds

uz ietves kas paijā rētas

neļaujot apstāties

sadzījis

kusīs siltums

un kad redzēsimies

viss nejauši bīstamais būs

jau aizgājis arī tu, brūcīt arī tu

Paula Bička (3. vieta 2. grupā; 17 gadi, Rīgas Doma kora skola)

Fragments no dzejaskopas "portreti"

III

es nogalināšu

es zvēru es viņu n o g a l i n ā š u

sašķīdīs medainie glaimi

sašķīdīs viņa irracionālā iekāre

sākumā šķita ka tikai nemanāmi

ar pirkstu galiem mēģinās

man nedaudz tuvāk tikt

caur katru mazo spraudziņu

mēģinās sagrābstīt manu ādu

tagad lūdzās un sauc

tikai nedaudz man vajag no tevis

tikai gabaliņu no ādas smaržas

es nevaru bez tevis izdzīvot

pirms mirkļa tikai lūgums

bet nu jau tvarsta un grābsta

bez atļaujas mani

tūlīt es viņu sašķaidīšu

vēl daži milimetri un dzīve laimīga būs

tūlīt es viņu…

SITIENS

uz manas rokas

asiņu pleķī

guļ ods

Karīna Zaksa (1. vieta 3. grupā; 20 gadi, Rīgas Dizaina un mākslas vsk.)

***

Uz palodzes stingst jaunais krējums

Blakus pilna bļoda ar cūkupupām

Divas rokas

Katrai rokai dziļas saujas

Saule dedzina dzintara pērlītes uz ķermeņa

Esmu pirmais taurenis kuru šajā vasarā redzi

Būšot raiba noteic raibenis un aizraibina uz zaļas gaismas pusi caur ķiršu zaru spraugām

Nav vairs daudz laika lai tupētu zem palodzes jārīkojas ātri jāskrien klusi

Mēs ar Jāzepu paķeram katrs pa bļodai un pārsteidzoši ātros rikšos aizskrienam līdz siena pļavai tur ielienam vienas gubas vēderā un saķeram elpu

Gaiss elso sviedru pilīšu ritmā

Bļodas cietās malas lēni slīd caur plaukstām

Baigi karsts es saku Jāzepam

Jā baigi gan

Ēst nemaz negribās vairāk slāpst un baaaigi karsts

Jāzeps uzziež krējumu uz jaunajiem vasaras raibumiem un sāk lobīt atlikušās pupu pākstis

Mani pleci iegrimst dziļāk siena smaržā un neesmu izslāpusi

Laidīsim pelst!