Labi vismaz, ka eksprezidents nemetās četrrāpus un nesāka riet

Kontrasts nevarēja būt lielāks starp Latvijas XIII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībniekiem, kas, spītējot nogurumam un laika apstākļiem, mums visiem ļāva nedēļas garumā baudīt patriotiskā lepnuma pacēlumu, un tiem pusaudžiem, kas dienu vēlāk, histēriski spiegdami, sekoja puisim ar apzīmējumu "IShowSpeed" ("es rādu ātrumu") jeb vienkārši Spīdam, lai mēģinātu viņam pieskarties vai izvilināt autogrāfu.

Rolands Repša.

Foto: Publicitātes

Pašam divdesmitgadīgajam aizokeāna džekam, kurš ar "YouTube" biznesa palīdzību ir miljonārs jau no sešpadsmit gadu vecuma un kuram ir ap 40 miljonu sekotāju (pamatā tikai pusaudži un jaunieši) visā pasaulē, neko par viņa pekstiņiem dažu stundu garumā Latvijā pārmest nevar. Tāds ir viņa Amerikas lielpilsētu betona džungļos dzīvojošo melnādaino jauniešu izpausmes žanrs, ko Spīds pārliecinoši demonstrē un kas kopā ar vērienīgām dzīvajām tūrēm pa dažādiem kontinentiem ir izrādījies sekmīgs pamats viņa "YouTube" biznesa modelim. 

Jebkuram kritiķim Spīds var elementāri atcirst – ja jums mani "priekšnesumi" nepatīk, nu tad neuzaiciniet un neskatieties! Bet ne, uzaicina taču, un kā vēl! Nupat arī mēs ar Latvijas amatpersonu svētību tikām aplaimoti ar ceļojošo viena aktiera balagānu.

Tātad ko mums 15. jūlija Spīda šovs parādīja? Lai kā mēs smīkņātu par dažādiem pusaudžu un jauniešu auditorijas influenceriem, kuriem ietekme ir tikai šajā tīņu burbulī un kurus ārpus šā burbuļa (pieaugušo pasaulē) neviens nepazīst, tomēr Spīdam ir izdevies nodemonstrēt, ka sparīga globāla mēroga darbošanās šajā jomā un 40 miljonu sekotāju ir spēks, ar kuru sāk rēķināties arī politiķi. Pareizāk sakot, politiķi cenšas tādus kā Spīds izmantot kaut kādām savām interesēm (piemēram, varbūtējo investīciju un tūrisma piesaistei), tomēr konkrēti Latvijā Spīds pilnībā pakļāva mūsu amatpersonas sava izteiksmes veida prasībām. 

Labi vismaz, ka eksprezidents Raimonds Vējonis uz Brīvības pieminekļa platformas nemetās četrrāpus un neiesaistījās ar Spīdu riešanas sacensībā. 

Enerģija, dinamika, ātra dzīvo klipu nomaiņa, būdīgu melnā tērptu apsargu pavadībā nesoties no vienas notikuma vietas uz nākamo, tiešums, nevairīšanās no atklātiem naida uzbrukumiem un iekšējā brīvība ir tas, kas piesaista pusaudžus un jauniešus Spīdam. Viņš šo auditoriju diriģē kā zivju baru, ar vienu rokas kustību liekot tam strauji mainīt virzienu. Mūsu amatpersonas, kas iesaistījās šajā pasākumā, varēja tikai stāvēt pie ratiem un, labvēlīgi smaidot, izpildīt pakalpīgu statistu lomu. Vai tas kaut kādā veidā pozitīvi uzlaboja Latvijas atpazīstamību pasaulē? Ļoti šaubos. Pēc pasākuma Spīda kantoris uzražoja videomateriālu "YouTube" platformai, kas savāca dažus simtus tūkstošu skatījumu. Manuprāt, tas izskatās pēc pārraides no trakojoša bērnudārza. Īpaši mokošs man likās sižets no Āgenskalna tirgus – viena vienīga neveiklību rinda. Spīda mēģinājums ar plastmasas dakšiņu bakstīt žāvētu buti, lai pēc tam tai ķertos klāt ar pirkstiem. Dzēriena pudeles atvēršana ar pamatīgu cūku kaujamo tuteni. Mēģinājums iebarot influencerim asinsdesas luņķi kā tādam sunim. Spīds, acis bolīdams, neslēpa savu neizpratni un nemēģināja izrādīt kādu mākslotu atzinību par Latvijas produktiem. Visa kulminācijā sašutumu izraisījusī scēna uz Brīvības pieminekļa, par ko tika ierosināta administratīvā lieta. Vai nav muļķi – paši uzaicināja un visur vadāja, tad pēkšņi uzcep protokolu par to, ko paši noorganizējuši! Vienīgais iespaids, ko ārējs vērotājs no malas par šiem sižetiem varētu secināt, ka Latvija ir kaut kāda neattīstītu pajoliņu zeme, ko nebūtu grēks tā pamatīgāk apčakarēt. Un par visu šo "bulšitu" vēl tika samaksāti 30 tūkstoši no valsts kabatas.

Droši vien Spīda murgs ātri visiem aizmirsīsies, līdz 15. Saeimas vēlēšanām nākamā gada oktobrī jau nu noteikti. Tomēr es ļoti gribētu, lai šādi gadījumi vairāk neatkārtotos – lai Latvijas valsts tās valdības pārstāvju personā šādi nepazemotos līdz soctīklu apdullinātu tīņu līmenim. Jo tas pazemo mūs visus atšķirībā no situācijas, ja Spīds būtu ieradies Rīgā privāti tikties ar savu vietējo aborigēnu auditoriju. Un vēl. Latvijas kultūrtelpa savā ziņā arī ir trausla virtualitāte. Uz brīdi tā parādījās dzīva XIII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, tad atkal nogūla mūsu prātos un apziņā. Var strīdēties, bet es uzskatu, ka Spīda plaši publiskotā parādīšanās 15. jūlijā tūlīt pēc svētkiem, valdības pārstāvjiem uzņemoties kājslauķīšu lomu, bija sitiens pa Latvijas kultūrtelpu. Un pusaudži, kas kā apmāti skraidīja pakaļ savam elkam, faktiski būtu jāglābj no pasaules informatīvās elles.