Šonedēļ noslēgsies pasaulē slavenākais daudzdienu velobrauciens "Tour de France", kam šogad jau 112. gadskārta.

Reklāma

Slovēnis Tadejs Pogačars pārliecinoši dodas pretim savam ceturtajam titulam, un kopumā šā gada tūre ir bez lieliem pārsteigumiem. Kā allaž ir veiksminieki un mazāk veiksmīgi braucēji, kuri pēc kritieniem vai citām veselības likstām spiesti izstāties, taču nekas sensacionāls, kas satricinātu sporta pasauli, šogad nav noticis. Taču tā tas nav bijis vienmēr, un sacensībām ar tik ilgu un pamatīgu vēsturi neapšaubāmi nav izdevies izvairīties no skandāliem un traģēdijām. Nāve, krāpšanās, līdzjutēju neadekvāta uzvedība, dopinga ēra, tas viss "lielajā cilpā" bijis pārpārēm, tāpēc šoreiz par dažām "Tour de France" vēstures ēnas lappusēm.

Nāve TV tiešraides laikā

"Lielās cilpas" vēsturē bijuši ļoti melni brīži, jo sacīkšu laikā dzīvību zaudējuši četri dalībnieki un pārdesmit līdzjutēju. Pirmais gadījums ar pašām sacensībām gan īsti nav saistāms, jo 1910. gadā viens no dalībniekiem francūzis Ādolfs Eljē brīvdienā starp sesto un septīto posmu devās peldē Vidusjūrā netālu no Nicas un noslīka. Divdesmit piecus gadus vēlāk dzīvību zaudēja spāņu riteņbraucējs Fransisko Sepeda, kurš 1935. gada tūres septītajā posmā krita nobraucienā pa slavenā Galibjē kalna nogāzi. Sepeda kritienā aizķēra Adriano Vinjolu, taču, par spīti traumām, centās turpināt sacīksti. Pēc pārdesmit metriem spānis atkal sabruka. Viņš tika nogādāts slimnīcā ar galvaskausa lūzumu, un no gūtajām traumām sportists vēlāk nomira.

Pamatīgs skandāls izvērtās 1967. gada tūrē, dzīvību zaudējot tā laika labākajam britu riteņbraucējam Tomam Simpsonam. 

Melburnas olimpisko spēļu bronzas medaļnieks piecus gadus pirms traģēdijas kļuva par pirmo Lielbritānijas pārstāvi, kurš mugurā vilcis līdera dzelteno krekliņu. Arī 1967. gadā viņš bija viens no favorītiem, taču togad viņam jau sākumā neveicās. Simpsons saslima, taču spītīgi turpināja sacīksti līdz pat slavenajam Ventū kalnam, ko dēvē arī par Provansas milzi (šā gada tūrē šo kalnu dalībnieki pievarēja vakar). Tajā etapā britu sportists vairākkārt krita, pārvietojās nevienmērīgi, taču ignorēja komandas menedžera aicinājumu izstāties. Ventū kalna kāpumā sportists saļima un zaudēja samaņu. Visi centieni glābt Simpsona dzīvību bija nesekmīgi, un viņš ar sirdstrieku nomira notikuma vietā. Savukārt pēc tam veiktajās toksikoloģiskajās analīzēs viņa organismā tika konstatētas amfetamīna (narkotiku) un alkohola pēdas, kas apvienojumā ar togad valdošo lielo karstumu izrādījās nāvējoša kombinācija. Savukārt pēdējais traģiskais gadījums, kurā bojā gājis kāds no dalībniekiem, datēts ar 1995. gada 18. jūliju. Tieši pirms 30 gadiem, lielā ātrumā traucoties lejā no Portē d’Aspetas kalnu pārejas, krita itālietis Fabio Kasartelli, gūstot smagu galvas traumu. Lai arī viņš ar helikopteru nekavējoties tika nogādāts slimnīcā, ārsti 24 gadus vecā sportista dzīvību glābt nespēja. Kasartelli vārds bija labi zināms arī Latvijā, jo šis puisis 1992. gadā Barselonā kļuva par olimpisko čempionu grupas braucienā, tajā pašā, kurā bronzas medaļu izcīnīja mūsu Dainis Ozols.

Krietni biežāk ar nāvi beigušās sacensības kādam no līdzjutējiem. 

Pēdējais gadījums gan salīdzinoši pasen – 2009. gadā viena no tehniskajām mašīnām notrieca pusmūža sievieti, kas no gūtajām traumām nomira (citstarp arī šogad viena no pavadošajām mašīnām aizķēra kādu pārgalvīgu skatītāju, bet bez nopietnām sekām), bet traģiskākais negadījums notika 1964. gadā netālu no Beržerakas pilsētas, kad līdzjutēju pūlī, kuri gaidīja sacensību dalībniekus, ietriecās benzīnvedējs. Dzīvību zaudēja desmit cilvēki.

Itāliešus apmētāja akmeņiem

Vērojot skatītāju pūļus katrā no "Tour de France" posmiem, jo īpaši smagajos kalnu etapos, patiešām jābrīnās, kā tur viss tiek kontrolēts un organizēts, lai braucēji un paši vērotāji varētu justies droši. Kādreiz gan tā nebija. Pirmais skandāls ar līdzjutēju dalību fiksēts jau velobrauciena otrajā gadā. Francūzis Moriss Garēns centās atkārtot pirms gada gūto panākumu un nosargāt "Tour de France" uzvarētāja titulu. Viņa izredzes sašķobījās jau vienā no pirmajiem posmiem, kad nācās braukt cauri Sentetjēnas pilsētai. Tur Garēnam līdzjutēji ne tikai aizšķērsoja ceļu, bet arī viņu piekāva, tādā pavisam greizā veidā atbalstot savējo sentetjēnieti Antuānu Forē, kurš arī bija dalībnieku vidū. Nekārtības tika izbeigtas tikai pēc tam, kad kāds no žandarmiem gaisā raidīja šāvienu. 

Komiski, ka vēlāk pats Garēns pielika punktu savām izredzēm, jo tika diskvalificēts, tāpēc ka bija izmantojis vilcienu, lai ātrāk nokļūtu līdz finišam.

Pirms kara iecienīta metode rezultātu ietekmēšanā, lasi, konkurentu novākšanā no ceļa, nereti bija arī stiklu un naglu izbēršana braucēja priekšā. Tas gan dalībnieku aizkavēja tikai uz kādu brīdi, jo tolaik rezerves kameras katram bija līdzi, piedevām, kā tādas patronu lentes pārliktas pār plecu.

Pamatīgs skandāls izcēlās 1950. gada tūres 12. posmā Pireneju kalnos. Tobrīd kopvērtējuma līderis bija itālietis Fiorenco Magni, kas frančiem tā kremta, ka viņi kļuva nevaldāmi. Kalnu etapa laikā viņi ne tikai izkliedza draudus Magni un citu itāliešu riteņbraucēju virzienā, bet arī meta viņiem ar akmeņiem un centās iesist. Naidīgā gaisotne radās arī tāpēc, ka togad starp Itālijas un Francijas komandām valdīja liela spriedze, tāpēc pēc notikušā, protestējot pret organizatoru nespēju garantēt dalībnieku drošību, divas Itālijas komandas nolēma izstāties no sacensībām. Par kopvērtējuma līderi pēc Magni izstāšanās kļuva šveicietis Ferdi Kēblers, taču, solidarizējoties ar iepriekšējo līderi, viņš atteicās vilkt dzelteno krekliņu un startēja Šveices izlases formā.

Kanibāla ēras noriets

Roku palaišana no līdzjutēju puses tika fiksēta arī 1975. gadā, kas liedza leģendārajam Edijam Merksam izcīnīt savu sesto "Tour de France" uzvarētāja titulu un patiesībā arī ietekmēja "Kanibāla" (Merksa iesauka. – G. N.) tālāko karjeru. Togad par uzvaru beļģis Merkss cīnījās ar francūzi Bernāru Tevenē. 14. posmā Merkss konkurentu centās panākt vienā no stāviem kāpumiem, bet viņu apturēja spēcīgs sitiens ar dūri pa vēderu. Sitiens bija tik spēcīgs, ka Merkss zaudēja ritmu, finišu sasniedzot, cīnīdamies ar pamatīgām sāpēm. 

Ārsti atklāja, ka riteņbraucējam ir iekšējā asiņošana, hematoma ribu apvidū, un tas apgrūtināja viņa elpošanu un, protams, arī braukšanu. 

Sitēju Nello Bretonu aizturēja un vēlāk viņam piesprieda 1000 Francijas franku soda naudu, ko sabiedrība uztvēra par pārāk mazu tādam nodarījumam. Jo Merkss 17. posmā zaudēja līdera godu, bet par tūres uzvarētāju kļuva Tevenē. Pēc tam Merkss vēl trīs reizes startēja tūrē, taču vairs nebija tajā līmenī, lai cīnītos par uzvaru.

Sveicieni vecvecākiem

Dalībnieku un skatītāju fizisks kontakts notiek gandrīz katru gadu, jo īpaši kalnu posmos, kur atstatums starp braucējiem un kliedzošo fanu pūli ir niecīgs. Arī šī tūre nav izņēmums. Vienā no pirmajiem etapiem Toma Skujiņa komandas biedrs Džonatans Milans ar galvu aizķēra kādas līdzjutējas rokā turētu un uz braucamās daļas izbāztu telefonu, jaunkundzei cenšoties tikt pie efektīgas pašbildes. Milans tika sveikā ar nobrāzumu, kas ir nieks salīdzinājumā ar to, kas notika 2021. gadā pirmajā posmā. Togad kāda 31 gadu veca francūziete bija uztaisījusi palielu kartona plakātu ar sveicieniem omei un opim, tikai veids, kā viņa vēlējās pasveicināt savējos, bija pagalam aplams. Sieviete atradās ar muguru pret braucējiem, pavēršot plakātu pret uz pavadošā motocikla sēdošā operatora kameru. 

Lai viņu labāk redzētu, dāma savu meistardarbu izbāza jau krietni uz braucamās daļas, un, protams, plakātā lielā ātrumā ietriecās viens no dalībniekiem – vācietis Tobijs Martins. 

Rezultātā masveida kritiens, kurā cieta desmit riteņbraucēji. Sliktākais sekoja – sapratusi, ko izdarījusi, sieviete paguva aizlaisties un tikai pēc tam, kad viņu izsludināja meklēšanā, pēc četrām dienām pati pieteicās žandarmērijā. Viņu tiesāja, taču sods atkal pagalam liberāls – 1700 eiro soda nauda, tiesai noraidot prokurora prasīto četru mēnešu nosacītu cietumsodu. Sieviete gan atvainojās, atzīstot savu muļķību.

"Tour de France" pirmsākumi

Pasaulē populārākās velosacensības tika dibinātas 1903. gadā. Idejas autors riteņbraucējs un žurnālists Žo Lefevrs ar sacīkšu rīkošanu vēlējās popularizēt sporta laikrakstu "L’Auto", kurā strādāja. Laikraksta tirāža patiešām velobrauciena laikā krasi palielinājās. Pirmajā "Tour de France" piedalījās 60 dalībnieki, bet finišēja 21. Kopš pirmā velobrauciena "Tour de France" startējuši vairāk par 15 000 riteņbraucējiem.

"Farmācijas tūre"

Atsevišķa tēma, saistīta ar "Tour de France" skandāliem, ir dopings. Lensa Ārsmtronga stāsts ir ekranizēts vairākās dokumentālās filmās un ir uzņemts arī mākslas kino, sarakstītas grāmatas. Amerikānis savulaik kā pirmais riteņbraucējs pasaulē uzvarēja septiņās tūrēs pēc kārtas, taču vēlāk tika pierādīts, ka viņš to izdarīja ar aizliegto vielu palīdzību, tāpēc visi tituli Ārmstrongam tika atņemti, bet viņš diskvalificēts uz mūžu. Vēl pirms Ārmstronga ēras 1998. gadā bija tā dēvētais "Festina" skandāls, kad šīs komandas pavadošajā mašīnā, ko vadīja komandas masieris, uz Francijas robežas tika atrasts liels daudzums aizliegto vielu. Tika veikti policijas reidi komandu viesnīcās, bet vairākas vienības vēlāk no sacensībām izstājās. Vēlāk sekoja arī Floida Lendisa un tā dēvētā operācija Puerto lieta, kurā bija iesaistīta cita velo slavenība Jans Ulrihs. Par "Tour de France" dopinga skandāliem tika uzņemta dokumentālā filma "Tour of Pharmacy" jeb "Farmācija tūre".