23. jūlijs vēsturē un senās avīzēs. Nojauc impērijas simbolu

1925. gada 23. jūlijā. Pirms 100 gadiem Rīgā Stacijas laukumā ritēja cara laikos uzstādītās pareizticīgo kapelas nojaukšana.

Pēc krievu arhitekta Alekseja Kīzelbaša projekta celto neobizantiskā stila Aleksandra Ņevska kapelu atklāja 1889. gada 17. oktobrī – apritot gadam, kopš 1888. gada 17. oktobrī (29. oktobrī pēc jaunā stila) cars Aleksandrs III un viņa ģimene brīnumainā kārtā izglābās dzelzceļa katastrofā pie Borku stacijas Kurskas–Azovas dzelzceļa līnijā, mūsdienu Ukrainas teritorijā. Būve redzama daudzās pirms Pirmā pasaules kara drukātās Rīgas pastkartēs. Tomēr tamlīdzīgas pateicības lūgšanu vietas, tā sauktās "Borku kapelas", par kronim lojālu pilsoņu saziedotiem līdzekļiem toreiz stimulēja būvēt pie dzelzceļiem visā Krievijas impērijā, arī Helsinkos, kur tā līdz ar Somijas neatkarību nozuda vēl ātrāk. Pēc Latvijas valstiskuma nostiprināšanās impērijas laika paliekai galvaspilsētas centrā vairs nebija vietas. Kā rakstījis mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis: 

"Šis "cara ticības" monuments bija tipisks 19. gadsimta otrās puses Krievijas politiskās un ideoloģiskās doktrīnas simbols, kurš kā ideoloģiski nepieņemams vēsturisks atgādinājums tika nojaukts." 

Sabiedrības attieksmē pret nojaukšanu gan trūka vienotības, un pareizticīgo latviešu aprindās populārajam arhibīskapam Jānim Pommeram piedāvāja kapelu pārvietot, tomēr no ieceres atteicās, jo tam pietrūka līdzekļu. "Jaunākās Ziņas" par nojaukšanas gaitu šajā dienā rakstīja: "Vakar līdz vakaram Rīgā pie stacijas krievu baznīcai paspēja noņemt krustus un nojaukt torni. Torņa baļķi 40 gados gandrīz galīgi satrūdējuši, un tāpat arī dzelzs daļas pavisam sarūsējušas. Pēc speciālistu domām, tornis ilgi nebūtu stāvējis un tas pats no sevis sabruktu. Bet sienu nojaukšana ir grūta, jo tās mūrētas no cementa. Mūris dažās vietās jāzāģē. Gandrīz visu dienu gar baznīcu staigā fotogrāfi. Arī veci krievi un krievietes bez apstājas to apmeklē. Viens veckrievs vakar ziņkārīgiem stāstīja, ka, pamatus jaucot, atradīšot daudz zelta un sudraba. Viņš pats atminot, ka pie pamatakmens likšanas pats gubernators, krievu augstmaņi un tirgotāji toreiz baznīcas pamatos sabēruši zeltu un sudrabu." Kapelas paliekas novāca jūlija pēdējās dienās, un nav ziņu, ka tur būtu atrasti kādi dārgumi.

"Elegance", 1925. gada 23. jūlijā

Kāds vārds par kungu modēm 1925. gada sezonā. Katrai zemei ir sava īpatnēja izteiksme apģērbos. Un jo spilgtāk tas kļūst redzams, novērojot vadošās līnijas ne darba uzvalkos, bet drēbēs, kas domātas svarīgākiem gadījumiem un vakaru izpriecām. Ārzemju paraugi plūst katru vasaru arī uz Latviju. Mūsu priekšā atrodas paraugu haoss, no kuriem jāizvēlas piemērotākais. No kā vadīties šinī izvēlē? Mūsu materiālie apstākļi neatļauj sekot Parīzes un Berlīnes modes ekscentrībām. Tikpat nepiemēroti mums ir tāļo amerikāņu "amerikānismi". Darbīgā un reizē elegantā londonieša apģērba māksla ir vienīgais, ko varam piemērot mūsu apstākļiem. Bet ne formāli kopējot angļu paraugus. Ideālā apģērba modelī jābūt izteiktam angļu nopietnības un nepārspīlētības laimīgam sakausējumam ar franču izsmalcinātību un grāciju.