Diāna Jance: Latvieši nav vārguļi, nedz arī jebkad tādi bijuši

Pasaules vēsturē ne reizi vien atkārtojušies mirkļi, kuros visiem saskatāmā baltā patiesība top apgriezta ačgārni un taisnību cenšas apslāpēt melni meli. Šādas stundas, dienas un pat mēneši nav nekas jauns ne valstu, ne kopienu, ne atsevišķu cilvēku dzīvē. Tādos brīžos vēl jo vairāk nekā ikdienā būtiski saredzēt garīgo vertikāli.

Diāna Jance, publiciste, žurnāliste

Foto: Gvido Kajons

Kopš pilna apmēra Krievijas iebrukuma Ukrainā daudzi esam piedzīvojuši vājuma mirkļus – uztraucoties, ko gan nežēlīgajā mūsdienu pasaules ainas ritumā spēj mainīt viens cilvēks. Nekļūdīšos sakot, ka ikkatrs no mums pēdējo trīs gadu laikā ir gan uztraucies, gan baidījies, gan saredzējis tumšākas un drūmākas ainas. Tas ir tik cilvēcīgi – baidīties pašiem par sevi un tuvajiem. Tomēr – katrs viens ir daļa mūsu tautas. Latvijas oficiālās statistikas portālā teikts, ka 2024. gadā mūsu valstī bija viens miljons 873 tūkstoši iedzīvotāju. Katrs ir viens, bet kopā esam daudzi, turklāt Latvija nav viena, esam daļa no Eiropas un ne drīkstam, ne arī esam vāji, pat ja brīžiem tā liekas.

Tiesa, trīs dienu karš izvērties trīs gadu šausmās. Taču tā nav vienīgā taisnība – lai arī netrūkst šausmu, netrūkst arī labā. Angļu valodā ir kāds vārds, kuru latviski grūti pārtulkot: "resilience". Ukrainiski tas ir "cтійкість", igauniski – "vastupidavus", lietuviski – "atsparumas". Filozofijas doktore Elīna Zelčāne, pirms dažiem gadiem analizējot jēdziena "resilience" latviskojumus, secinājusi, ka latviski tie sevī ietver ir izturību, ir noturību, turklāt spēju ne vien saglabāt līdzsvaru stresa apstākļos un grūtībās, bet arī mainīties un stāties pretī apstākļiem. Tā ir arī dzīvotspēja, kas sevī ietver spēju pārvarēt šoku un, saglabājot savu identitāti, spēju pielāgoties.

Bez stipras Ukrainas nav iedomājama ne Latvija, ne Eiropa. Mūsu varā ir saredzēt gaismu, nevis tumsu. Varam būt lepni par mūsu tautas spēju saredzēt taisnīgumu – Latvijas iedzīvotāji ir vieni no dāsnākajiem Ukrainas atbalstītājiem. Starp mums ir tik daudz cēlu un stipru garu. Ir tie, kuri desmitiem reižu braukuši tviterkonvojā, ir tie, kuri turpina pīt maskēšanās tīklus, ir tie, kuri ada zeķes un gādā pārtiku bēgļiem. Ir tik daudz to, kuri dara. Jā, skumji, ka šādas un līdzīgas domas jāuzsver nu jau trīs gadus, nu jau trīs gadus Latvijas skolas darina ierakumu sveces un trīs gadus inženieri meklē labākos bezpilotu lidaparātu risinājumus. Trīs gadus no mūsu valsts nākuši arī tie, kuri brien Ukrainas kauju dubļus. Tomēr mūsos visos ir spēks un labo domu pasaulē ir vairāk nekā ļauno.

Ja reiz Ukraina nepadodas, ja tās griba nav salaužama, arī mums nav tiesību kļūt vājiem. Tiesa, netrūkst dīvāna ekspertu un tiem līdzīgo, kuri teic, ka Latvija vāja. Vēl skaļāk par vājumu mēdz skaļi bļaut ienaidnieka propagandas pakalpiņi. Latvieši nav vārguļi, nedz arī jebkad tādi bijuši. Tam pierādījums ir mūsu vēsture, valoda, valsts un kultūra.

Atceros, pirms 2014. gada 20. februāra, kad Krievijas Federācija un tās atbalstītie prokrieviskie separātistu spēki uzsāka Krimas aneksiju un karu Donbasā, ritēja mierīgāki gadi, un biju saskaitījusi, ka tik maz karadarbības skartu zonu pasaulē, kā tolaik, bijis reti. Nu reiz atkal pienācis Raiņa pareģotais "Ne zeme pret zemi tad karos/ Bet visas kopā pret tumsu." Mēs neesam vāji, lai ko teiktu naidnieki.

Angļu valodā "resilience" lietojums no latīņu valodas esot parādījies ap 17. gadsimtu. Protams, arī latviski šo spēju pazīstam jau sen, tik vien, ka nenosaucām to vienā vārdā.

"Mūzikā jādod cerība, mīlestības vēstījums, jārāda ceļš uz gaismu. (..) Tagad es rādu tikai gaismas ceļu," pagājušās nedēļas nogalē, saņemot savu ceturto Lielo mūzikas balvu, šoreiz par mūža ieguldījumu mūzikā, teica komponists Pēteris Vasks. Dzejnieks Vitauts Ļūdēns reiz sacījis, ka "velti ap Latviju līdīs un lodās ar indes zobiņiem un zobiem modernie bermontieši."

Tātad – izturībā uz Gaismu!