Latvijai klimata un enerģētikas plāna nav, mēs nezinām kā virzīties uz priekšu.
Valdībā tiek apspriests Nacionālais enerģētikas un klimata plāns (NEKP), janvārī tas nonāks arī sabiedrības apspriešanā. Taču vai Latvijai tiešām ir klimata stratēģija – par to runājam ar Latvijas Bankas ilgtspējas vadītāju Edvardu Kušneru.
Ko Latvija šobrīd apspriež – gatavu klimata un enerģētikas plānu vai tā projektu?
E. Kušners: Valdības sēdē Klimata un enerģētikas ministrija (KEM) to nosauca par plāna uzmetumu un formāli tā tas arī ir. Taču jāņem vērā fakts, ka šis plāns Eiropas Komisijā bija jāiesniedz vēl vasaras vidū, tātad kavējam jau pusgadu. Šādos apstākļos varētu cerēt, ka plāns būs kaut kas vairāk nekā dokuments, kas šķiet steigā uzrakstīts pirms valdības sēdes. Tā diemžēl izskatās – tajā joprojām ir tukši, neaizpildīti tabulu logi, tostarp arī galvenajos rādītājos nozarēm. Nav skaidrs, kā EK varēs komentēt šādu nepabeigtu plānu. Manā vērtējumā – Latvijai klimata un enerģētikas plāna nav, turklāt nav nevis detalizācijas līmenī, bet nav pamata rādītājos, tātad mēs nezinām, kā virzīties uz priekšu. Jāsaprot, ka klimata un enerģētikas plāns ir kaut arī svarīga, tomēr tikai detaļa mozaīkā, ko varētu saukt par ilgtspējīgu ekonomikas transformāciju, lai sasniegtu 2050. gada mērķus. Šie mērķi mums ir juridiski saistoši ar Eiropas Klimata aktu un Parīzes nolīgumu. Un tas, kā mēs gatavojamies sasniegt šos mērķus, nu nemaz nav skaidrs.
Situāciju varētu paskaidrot ar analoģiju, kas demonstrē, kā atšķiras izvēles gadījumos, kad darām kaut ko drusciņ un kad zinām galamērķi. Ja mūsu galamērķis ir lidot, tad mēs mācāmies pilotēt lidmašīnu. Taču, ja šī mērķa sasniegšanai trenējamies augstlēkšanā, tad katru reizi mums izdodas uzlēkt augstāk un gaisā atrodamies milisekundi ilgāk – taču vai tiešām tas mūs tuvina mērķim lidot? Tādēļ mazo mērķu sasniegšana var būt iluzora, ja nesaprotam galamērķi. Un ar lielajiem mērķiem diemžēl ir slikti, "Latvijas stratēģija klimata neitralitātes sasniegšanai līdz 2050. gadam" ir tukšs, deklaratīvs dokuments, arī pēdējo gadu statistika nepavisam neatbilst stratēģijā iezīmētajam. Šķiet, KEM lielos mērķus nesaprot un cenšas tos formulēt, apspriežot ar nozarēm – tieši tam paredzētas gada sākumā plānotās apspriešanas. Diez vai sekmēsies – ja par procesu atbildīgajai institūcijai pašai nav skaidras vīzijas, tad šaubos, vai stratēģiju izdosies radīt, apkopojot pretrunīgos iesaistīto pušu viedokļus.