Kad Latvijā sākās diskusijas par lūšu medību aizliegumu, sabiedriskajā telpā īpaši skaļi izskanēja apgalvojumi, ka nedrīkst medīt īpaši aizsargājamu sugu, jo tā neizbēgami izzudīs.

Šādi argumenti tika izmantoti, neraugoties uz to, ka tieši šajā periodā lūšu populācija Latvijā bija sasniegusi vienu no labākajiem stāvokļiem pēdējo simt gadu laikā. Tomēr līdz pat šodienai daļā sabiedrības saglabājas priekšstats, ka medības ir galvenais apdraudējums savvaļas dzīvniekiem.

Šāda pieeja ignorē būtisku faktu – Eiropas cilvēka pārveidotajā vidē dabiskie regulācijas mehānismi vairs nedarbojas pilnvērtīgi. Dzīvotņu sadrumstalotība, satiksme, mežsaimniecība un intensīva lauksaimniecība ir būtiski mainījušas ekosistēmu līdzsvaru. Šādos apstākļos tieši ilgtspējīga un zinātniski pamatota apsaimniekošana, tostarp medības, ir viens no instrumentiem, kas palīdz nodrošināt populāciju stabilitāti, mazināt konfliktus ar cilvēku un veicināt reālu līdzāspastāvēšanu – arī attiecībā uz aizsargājamām sugām.