Jelgavnieks Alvis Začs ir viens no tiem retajiem cilvēkiem, kuri spēj atrast sevī spēku un piecelties pat pēc ļoti sāpīgiem likteņa pārbaudījumiem. Pat tad, kad pēc ļoti smagas traumas liktenis viņu burtiski iesēdināja ratiņkrēslā, viņš nepadevās. Viņš atgriezās darbā, sabiedriskajā dzīvē, un, kas pats svarīgākais, viņš atgriezās medībās! Alvis apliecināja: ja tev ir mērķis, to ir iespējams sasniegt. Tikai jānotic vispirms sev, un tad arī apkārtējie tev palīdzēs. Un, arī paliekot ratiņkrēslā, medības nav nesasniedzams sapnis, jo mednieki ir īpaši cilvēki, kas spēj gandrīz visu. 

Kāpēc tu kļuvi par mednieku?

Mani abi vectēvi bija mednieki. Arī tēvs bija mednieks. Taču dzīvē notika tā, ka man bērnībā un pusaudža gados nebija iespējas iet medībās… Protams, bez mednieku stāstiem es nepaliku, par to parūpējās viens no maniem vectēviem. Viņš ilgus gadus bija mežsargs. Veco Sauer bisi, kas viņam bija paslēpta aizkrāsnē, viņš atdeva manam tēvam ar norādījumu vēlāk atdot mazdēlam. Tas ir, man, kad kļūšu par mednieku. Biju ar to šāvis. Atceros, pirmajā reizē es biju gar zemi un viss plecs pēc tam bija zils. Bise tolaik bija par mani krietni garāka.

Pēc tam dienests padomju armijā, kurā man iemācīja precīzi šaut un darīt citas lietas, ar kurām nelepojas. Kad atgriezos mājās, sapratu, ka manī ir iedzīts tāds naids, ka nepieciešamības gadījumā varētu pastrādāt ļoti sliktas lietas.