Nu jau ir pagājuši aptuveni divpadsmit gadi, kopš Baltiju sasniedza Āfrikas cūku mēris (ĀCM). Vieni domāja, ka tas ir tas pats klasiskais cūku mēris un tūlīt pāries, citi – ka tas ir ārzemju cūkkopju sazvērestības rezultāts, vēl kāds, ka tas ir Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) plāns, kā iegūt Eiropas naudu un sabāzt to kaut kādās hipotētiskās kabatās. 

Patiesība izrādījās gana skarba. Mežacūku populācija ir sarukusi no 74 000 2014. gadā līdz – un tagad iedziļinieties skaitlī – 15 000 eksemplāru pagājušajā gadā. Ir skaidrs, ka šis skaitlis ir sāpīgs ikvienam medniekam, jo mežacūka vienmēr ir bijis un būs arī turpmāk iecienītākais medījums. Tam ir liela nozīme medību saimniecībā un ne tikai Latvijā!

Visās valstīs, kur ĀCM ir parādījies, iestādes un mednieki apvienojās ar pētniekiem, lai atrastu efektīvākos ceļus, kā mazināt šīs kaites baiso ietekmi. Baltija bija frontes pirmajā līnijā, un mēs bijām tie, uz kuru piemēra citas valstis mācījās. Diemžēl mums neizdevās ierobežot vai pat izskaust šo slimību, kā tas paveicās citur Eiropā (Zviedrija, Beļģija, Čehija). Taču darbs turpinās gan zinātniskajās laboratorijās, gan laukā. Pētnieki pēta, mednieki medī, dažreiz apvienojot spēkus vai pienākumus.