Lībiskā apziņa man parādījās, pa īstam attīstījās tikai caur "Līvlist".

Ievadā rakstīts šādi: "Grāmatā "Gaist līvu dziesma debesīs" stāstīts par tā laika nozīmīgāko un jaudīgāko lībiešu ansambli "Līvlist". Pateicoties tā darbībai, lībiešu kultūras un muzikālais mantojums ir dzīvs arī mūsdienās. 

Vēstījumā par "Līvlist" atspoguļojas ne tikai ansambļa dzīve, bet arī laikmets, kurā mēs dzīvojām, un citi nozīmīgi notikumi, kas bija saistīti ar ansambli. Tas ir arī stāsts par lībiešiem daudzu gadu garumā."

Izdevniecībā "Latvijas Mediji" iznāk spilgtai Latvijas lībiešu jaunākās vēstures lappusei – ansamblim "Līvlist" – veltīta grāmata Baibas Šuvcānes sakārtojumā.

Tieši viņas dienasgrāmata, kā arī ilggadējā ansambļa dziedātāja Jēkaba Raipuļa un "Līvlist" vadītāja, diriģenta Dzintara Kļaviņa vēstījumi likti grāmatas pamatā, papildinot to ar citu ansambļa dalībnieku atmiņām, piezīmēm par koncertdarbību, rakstiem periodikā. 

Visu šo daudzbalsīgo un daudzveidīgo izejmateriālu Baibai Šuvcānei izdevies sakausēt tvirtā, faktiem bagātā un emocijas izraisošā stāstījumā par spītīgu tautu, kuras pārstāvji joprojām sevi apzinās par lībiešiem.

Kā jums izdevās šīs ļoti atšķirīgās balsis sakausēt vienotā, harmoniskā stāstījumā?

Nu kā lai saka, laikam jau Dievs palīdzēja. Varbūt arī tas, ka man pašai šī ir tuva tēma, "Līvlist" dzīvei esmu dzīvojusi līdzi, ja ne pati tajā dziedot, tad caur mammu. Ansamblis man nav bijis svešs, un, ja tiešām, kā sakāt, izdevies visus avotus sakausēt, tad man tas ir ļoti liels kompliments, teikšu godīgi.

Kādreiz tiku devusi solījumu, ka šāds darbs ir jāizdara, pirms gadiem desmit vienai no "Līvlist" dziedātājām to apsolīju, domādama, ka ies ļoti viegli. Ar plašu vērienu paņēmu mammas dienasgrāmatas, nu tikai uzrakstīšu ātri, bet patiesībā man gāja ļoti grūti. Pirms sāku dienasgrāmatas lasīt, šķita – tur jau viss ir gatavs un uzrakstīts. Bet, kad sāc lasīt, saproti, ka nevar to tekstu vienu pret vienu ņemt un likt grāmatā. 

Protams, viss, kas tur rakstīts, tiešām tā arī noticis, nekas nav izskaistināts, bet, lai būtu lasāms, ar to vien nepietiek. Arī Jēkaba Raipuļa materiāls mani motivēja pildīt savulaik solīto. Un arī fokuss mainījās – sākumā domāju, ka grāmata būs tiešām tikai par ansambli, bet galu galā tur parādās vesels laikmets.