25. jūlijs vēsturē un senās avīzēs. Dzenskrūves triumfs

1845. gada 25. jūlijā. Pirms 180 gadiem savā pirmajā reisā pāri Atlantijas okeānam no Liverpūles uz Ņujorku gatavojās doties tobrīd pasaulē lielākais kuģis, 98 m garais 3400 t ūdensizspaida pasažieru un preču tvaikonis "Great Britain", ko bija projektējis slavenais britu inženieris, daudzu jaunu tehnisku ideju īstenotājs un ieviesējs Isambarts Kingdoms Brunels (1806–1859).

Bristolē būvētais "Great Britain" devās ceļā 26. jūlijā, un gan pats tvaikonis, gan tā brauciens nozīmēja apvērsumu kuģniecībā, jo bija runa par pirmo pilnībā metāla korpusa kuģi, ko uz priekšu virzīja dzenskrūve. Līdz tam speciālisti strīdējās, vai tvaikonis ar "Arhimeda skrūvi", kā tolaik rakstīja, maz piemērots tik tāliem reisiem nemierīgos ūdeņos. Daudzi par piemērotiem transokeānu reisiem joprojām uzskatīja buriniekus. Arī "Great Britain" uzstādīja piecus dzelzs mastus, kas ļāva labvēlīgos apstākļos izmantot buras kā papilddzinēju. Tvaikonī bez 120 vīru komandas paredzēja vietu 360 pasažieriem, kā arī 1200 t kravas un tikpat daudz ogļu. Pirmajā braucienā gan devās tikai 45 pasažieri. Avīžnieki notikumam pievērsa lielu uzmanību, un tas kļuva par sensāciju, jo "Great Britain" ne tikai veiksmīgi šķērsoja Atlantiju, bet arī tikpat operatīvi atgriezās, pieliekot punktu diskusijām par dzenskrūvju noderību jūras apstākļiem. Ceļu turp veica 14 dienās un 21 stundā ar vidējo ātrumu 9,25 mezgli jeb 17 km/h. Atpakaļceļš prasīja pat trīspadsmitarpus dienas, kas bija ļoti labs rezultāts. Britu admiralitātei tas bija signāls sākt pakāpenisku visu jūras tvaikoņu pārbūvēšanu no dzenratiem uz dzenskrūvēm. 

Turpmāk "Great Britain" gan piemeklēja dažādas ķibeles, un pagāja laiks, kamēr inženieri atrada optimālo dzenskrūves formu un lāpstiņu skaitu – trīs.

Pirmā sešspārnu dzenskrūve atgādināja vējdzirnavas. Grūtākos apstākļos gadījās, ka viena vai vairākas lāpstiņas nolūza.

19. gadsimta 50. gados "Great Britain" vadāja emigrantus uz Austrāliju un, tā kā šī publika bija pieticīga, pasažieru vietu skaitu dubultoja līdz 730. Komerciāli izdevīgajā maršrutā kuģis kalpoja gandrīz 30 gadus. Karjeras noslēgumā tvaikoni izmantoja kā ogļu transportkuģi, bet pēc 1886. gada tas vairs reisus neveica un tika noenkurots britu Folklendu salu ostā Portstenlijā kā peldoša ogļu noliktava. 1970. gadā pulciņš naudīgu entuziastu izlēma, ka to, kas palicis pāri, vērts atgādāt atpakaļ uz būves vietu Bristolē un izmantot kā muzeju. Šobrīd tas ir viens no ievērojamākajiem kuģubūves vēstures pieminekļiem pasaulē.

"Rīgas Ziņas", 1925. gada 25. jūlijā

Kailuma kulta cienītājs. Jau vairākas dienas Jaunmīlgrāvī Ķīšezera malā kāds vīrietis izģērbies kails uzmācies peldētājām sievietēm ar neķītriem priekšlikumiem. Tas pats vīrietis arī vakar uzmācies peldētājām, bet pamanījis tuvojošos policistu, pamezdams drēbes ezermalā, iebēdzis kails mežā. Lai gan policists dzinies neģēlim pakaļ, tomēr notvert viņu neizdevās. Pārmeklējot atstātās bēgļa drēbes, nekādus personības dokumentus neatrada – tomēr ir aizdomas, ka neģēlis ir kāds J. A. no Šarlotes ielas. Policija uzsākusi neģēļa personības noskaidrošanu.