Saruna ar finansistu Ģirtu Rungaini sākas ar nodokļu izmaiņām, bet gala rezultātā aizvirzās tālu aiz šīs tēmas robežām. 

Kas uzņēmēju vidē ir dzirdēts par notiekošo nodokļu izmaiņu apspriešanas grupā, kuras rezultāti būtu jāpublisko ap augusta vidu?

Ģ. Rugainis: Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) ir dzirdējusi to, ka darbaspēju izmaksu nekonkurētspēja Latvijai netiks atrisināta šajās sarunās un turpināsies. Proti, tajā jautājumā, kurš uzņēmējiem bija visaktuālākais, progresu panākt nav izdevies. Šo izmaksu nekonkurētspēju labi ilustrē nesenā "Swedbank" finanšu institūta publikācija, kura skaidri rāda izmaksu atšķirības, maksājot algas. Piemēram, modelējot situāciju, kurā darbinieks "uz rokas" saņem 1000 eiro lielu algu, redzams, ka lielākais kopējais darbaspēka nodokļu slogs (darba ņēmējam un darba devējam) ir Latvijā (kopējās izmaksas 1666 eiro), kam seko Lietuva (1571 eiro) un tikai tad Igaunija (1508 eiro). Šī izmaksu starpība pirmajā brīdī var nešķist tik liela, bet paņemiet vidēja izmēra uzņēmumu ar 100 darbiniekiem. Tikai darbaspēka nodokļu dēļ šāda uzņēmuma funkcionēšana Latvijā izmaksās apmēram desmit tūkstošus eiro dārgāk mēnesī un apmēram 120 tūkstošus eiro dārgāk gadā nekā Lietuvā. Attiecībā uz Igauniju šī starpība būs vēl lielāka – 15 tūkstoši mēnesī un 180 tūkstoši gadā. Vai kāds brīnums, ka uzņēmēji neapmierināti?

Tomēr nenoliedzami, šobrīd uzņēmēju fokuss vairāk ir orientēts ne tik daudz uz nodokļu izmaiņām, bet gan uz Kariņa ideju par ministru un valdības maiņu. 

LTRK un, atļaušos teikt, arī Latvijas Darba devēju konfederācija ir salīdzinoši apmierināta ar pašreizējās ekonomikas ministres Ilzes Indriksones darbu, ir sajūta, ka lietas virzās pareizā virzienā, tādēļ ir negatīvi noskaņotas pret šādām pārmaiņām. Savukārt to pašu nevar teikt par Finanšu ministrijas un citu ministriju darbu.