Bērnībā tā bija divu dēļu trosēs iekārta laipa pār Misas upes atvaru – augstu pāri piepešam tās vietas stāvumam un ļodzīga, šūpīga pat no bērna svara, bijusi es kāds ducīgs tēvocis vai sieva ar krāsaino metālu kravu nēšos. 

Kopš tām dienām man ir ļoti jāsaņemas, lai, piemēram, šķērsotu kalnu straumi, kam pārmests vien puskurtējis baļķis. Tad labāk gluži vai rāpus kā kādam leopardam vai arī niršus kā forelei. Taču sapņos un pārdomās laipa nekur nepazūd.

Un tu nekad neko skaidri nevari zināt. Pat to, kas paliek aiz tevis tai izdegušajā, melnajā laukā, kas pametams uz laiku laikiem. Tu skaidri redzi, ka tur paliek slepkavu kauli, alkatības izburbinātās sejas, melu strutas akās un trulu izkārnījumu pilis, tur paliek sludinātāju mūžīgās tumsas asiņu lāmas un klubu bābu šinjoni, tur kā vulkāniskā naida lavā vārās un uz mūžiem paliek nekurienē karu sācēji un īstenotāju miljoni. Vai kāds nejauši tur pagadījās? Kāds, kurš vicināja baltu zīda nēzdodziņu? Nez vai. 

Pulkiem vien, pulkiem vien – padusē rūcēji vai bezgribas vientieši vienkāršiem un stulbiem prātiem, bailēs diedzināti, bet līdz cilvēkam netikuši organismi. 

Ambīcijas, varas tīksme un bezatbildība, banāla kleptokrātija un izsmalcināta valsts apzagšana, izlikšanās un vienaldzība kā dvīņu bataljons, kas izklājas pār bijušo krastu kā sodrējains aizmirstības deķis. Globāli. Jo nekas vairs nav lokāli.