Uzgleznot atmiņu. Annas Pommeres izstādes "Atmiņas artefakti" recenzija

Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā līdz 31. maijam apskatāma mākslinieces Annas Pommeres izstāde "Atmiņas artefakti". ... "Es pamodos ļoti agri. Nupat redzētais bērnības sapnis turpinājās manās atmiņās, malkojot rūgteno brokastu kafiju. Es biju pļavā, kur čalodams priecīgi tecēja strauts, glāstot ūdenszāles, kas vijīgās formās pieskaņojās ūdens priecīgajai straumei.

Domas aizklejoja pie veca šķūnīša, kur gar sienu bija glīti sakrauta malka – tas bija ļoti vecs strēķis, kas laika gaitā jau kļuvis vienmērīgi pelēks, izveidojis savu līkumoto formu un stāstīja tikai vienu – tas ir sakrauts un nekad neaiztikts – kā zīme par agrāk padarīto. Kā zīme, ka kāds to ir izdarījis," māksliniece Anna Pommere atceras savas izjūtas, rodoties izstādei "Atmiņas artefakti".

Tajā apskatāmi 20 mākslas darbi, kas tapuši pēdējo piecu gadu laikā un ir kā ievads vai priekšvārds Annas Pommeres topošajam profesionālās doktorantūras projektam Latvijas Mākslas akadēmijā. Māksliniece pēta atmiņu nozīmi un to emociju spēku vizuālajā mākslā. Arī izstāde stāsta par aizraušanos ar atmiņām.

Anna Pommere Latvijas ainavā glezno senas klētis, šķūņus, pussagruvušas ēkas, mazas un sen celtas mājiņas, vecas kūtis. Izstādes darbos attēlotas vietas no Salaspils, Siguldas, Ikšķiles, Dundagas, Asariem, Pumpuriem, Mazirbes... Tās ir neliela formāta gleznas akvareļa, eļļas un olu tempera tehnikā. Mēs visi esam ko līdzīgu redzējuši Latvijas ainavā, un izstādes gleznas atgādina, ka neesam vienaldzīgi, redzot senu, pamestu māju. Vēlamies uzzināt, kādi cilvēki tur dzīvojuši, kas tur noticis, kāpēc tagad māja pamesta. Tās ir vietas, kas glabā atmiņas, mūsu kultūras vēsturi un paaudžu nepārtraukto turpinājumu. 

Vairākas Annas Pommeres gleznās redzamās ēkas vairs nav – tās ir sagruvušas vai nojauktas, un par tām atgādina tikai senas fotogrāfijas un mūsu dzīvās atmiņas. 

Mākslinieces gleznas ir kā liecības par Latvijas kultūrvēsturisko vidi. Caur lietām un to kopsakaru Anna Pommere glezno atmiņas. Viņas atmiņu artefakti ir kā emociju muzejs.

Uzgleznot atmiņu

Seni dēļi, vecas naglas, laika griežus izturējis akmens mūris un ieliecies šķūņa jumts, logu rūtīs saglabājies stikls, kas met gaismu, un mājas priekšā izaugusi gara zāle. Mājām ir dvēsele, tās ir dzīvas, tās izstaro notikušo – kā veci cilvēki ar grumbainām sejām un dzīslotām rokām. Mēs visi esam saistīti – arī ar lietām visapkārt. Vai atmiņas traucē dzīvot tālāk? Anna Pommere saka: "Ikvienu cilvēku aptver tam nozīmīgu priekšmetu un lietu tīkls. Tie ir atmiņas artefakti, portāli uz pagātni. Mēs visi sastāvam no atmiņām, bez tām mūsu personība pazūd, mēs kļūstam tukši. Atmiņa veido cilvēka identitāti."

Annas Pommeres gleznas ir trausluma un nianšu apvītas – smalkiem otas triepieniem gleznotas… Caurspīdīgas koku ēnas zālē, dēļu fasādes gaismēnu nokrāsās un struktūrās, sacementēti akmens pamati un mūris. 

Kā dziļi simboli gleznās iezīmējas durvis un logi – tie vienlaikus ir kā atvērti un aizvērti uz pagātni, bet piederīgi šodienai. Logu rūtis – veselas un izdauzītas, rāmji – sašķiebušies un taisni.

Formu spēles un saspēles iekrāsojas Annas Pommeres gleznās. Durvis nereti ir spilgtas – pārliecinoši zilas, ar koka plāksni aizsistas maigi veci rozā, kāda durvju puse nokrāsota dzeltena vai vienkārši aiznaglota. Sašķiebies ēku puduris mudina gleznas skatītāju iztēloties, ka mājas iekšpusē varētu būt jau ieauguši koki.

Anna Pommere stāsta: "Es nodarbojos ar atmiņas uzpirkšanu, glabāšanu un restaurēšanu, meklējot kultūras pavedienus, kas mani saista ar aizgājušām paaudzēm un cilvēkiem man apkārt. Meklēju savas saskaršanās robežas ar viņiem. Un šajā procesā es meklēju sevi."

Asamblāžas

Asamblāžas ir trīs dimensiju mākslas darbi – kā montāžas vai kolāžas, kas tapušas, saliekot kopā atšķirīgus elementus – it kā ikdienas priekšmetus, ko māksliniece ir atradusi vai speciāli iegādājusies, vai arī tie viņai piederējuši, bet kopā, savstarpējā kopsakarā sakārtoti, vienā kompozīcijā tie veido stāstu.

Izstādē redzamas piecas maza formāta asamblāžas, kas tapušas 2018. gadā: kūts dēlītis ar aplī saritinātu auklu un lielu mūsdienu metāla papīra saspraudi, savu laiku nokalpojušas mākslinieka otas spurainiem un nodeldētiem sariem, bērnības kokgriezums. 

Atrasto priekšmetu kombinācijas veido dzīves situāciju un emocionālu atmiņu.

Ir lietas, ko tā vienkārši nevaram izmest, jo tās ir daļa no dzīves, no pieredzētā un pārdzīvotā. Priekšmetu pasaule ir aizraujoša, un Anna Pommere asamblāžās ir radījusi dzīvu atmiņu tēlu. Tās iederas vēsturiskajā Raiņa un Aspazijas mājā, kā viss pārējais izstādē redzamais. Asamblāžas ir izvietotas uz senas, vairāk nekā 100 gadus vecas autentiskas dēļu sienas. Izstādes telpa nes papildu nozīmi un informāciju par "Atmiņas artefaktiem".

Garīgs brīdis

Lielākā un spilgtākā izstādes glezna ir baznīcas attēlojums Gruzijā, konkrēta ģeogrāfiska vieta valsts ziemeļaustrumos Lielās Kaukāza grēdas dienvidu nogāzē Mchetā. Sievietes no mugurpuses spilgti zilos lakatos, veidojot harmonisku gleznas kompozīciju baznīcas reliģiskā interjera perspektīvā, pauž garīgu un ļoti personīgu pieredzi. Zilo lakatu gleznojums slēpj un akcentē sieviešu garīgo pasauli – ceļu pie Dieva, kad cilvēks viens pats vairs nespēj atrisināt savus iekšējos jautājumus. 

Glezna rosina sajūtu, ka garīgums reizēm ir vienīgais un svarīgākais ceļš, lai atrastu vārtus pašam uz sevi.

Anna Pommere nāk no Ziemeļkaukāza, un viņas vecvecākus, tāpat kā daudzas latviešu ģimenes, skāra nežēlīgās deportācijas. "Es meklēju savu identitāti," saka māksliniece. Divās mazās glezniņās stāv kāda sieviete un lūdz. Viņas stāvs baznīcas akmens mūros atgādina par cilvēka trauslumu un neaizsargātību. Zilie apģērba toņi un akmens mūru pelēkbrūnās nokrāsas rada klusuma un miera sajūtu. Svēts un intīms brīdis, kas iedrošina mūs mīlestībai. Mums katram ir savas lūgšanas – pat arī tad, ja neejam baznīcā.

Annas Pommeres gleznas ir sadzirdamas un uzklausāmas. Tās ir mierīgas un nedaudz skumjas. "Atmiņas artefakti" ir izstāde trīs vienībās: senu ēku gleznas Latvijas ainavā, lūgšanas un garīgs brīdis Gruzijas baznīcā un asamblāžas. Annas Pommeres darbos kultūrvēsturiskās atmiņas ir attēlotas vienlīdz trausli un spēcīgi. Izstādi caurstrāvo pašas mākslinieces un iepriekšējo paaudžu dzīvē notikušais, arī plašākā – tautas atmiņas – kontekstā, iemiesojot emocijas ceļā uz sapratni – kas es esmu un kāpēc dzīvoju. Ne jau tāpēc, lai krātu senas lietas, bet, saglabājot lietu personīgo un vērtīgo nozīmi, veidotu sevī cilvēku.