Kā Šekspīru ieraudzīt no jauna? Saruna ar režisoru Kārli Krūmiņu

Šo piektdien, 21. augustā, Valmieras teātra Apaļajā zālē skatītāji varēs piedzīvot režisora Kārļa Krūmiņa iestudētās laikmetīgās masku komēdijas "Laipotāji" pirmizrādi. Pirmoreiz iestudējums tika izspēlēts jau Valmieras vasaras teātra festivālā, tajā režisors no teātra sendienām izceļ un atjauno delartiskās komēdijas žanru un izmanto to, lai no jauna skatītājus iepazīstinātu ar Šekspīra traģēdiju "Otello".

Gaidāmā izrāde ir režisora otrais darbs masku komēdijas žanrā pēc izrādes "Sapņotāji", kuras tapšanu Krūmiņš jau raksturojis gluži kā riteņa izgudrošanu no jauna. Režisors abās izrādēs strādā ar fizisku, pārspīlētu un groteskai līdzīgu stilu, kura pamatiedvesma ir delartiskās komēdijas. Delartiskā komēdija jeb masku komēdija ir 16. gadsimtā Itālijā radies improvizācijas teātra veids, kura pamatā ir maskas, izteiksmīgi un pārspīlēti tēli, fiziska spēle un aktieru improvizācija. Izrāžu sižets parasti bija iepriekš izplānots tikai scenārija līmenī, bet konkrētos dialogus un darbības aktieri veidoja uz vietas; komēdijai raksturīgi arī konkrēti arhetipi, kurus apzīmē unikālas, stilizētas maskas. Savā daiļradē Krūmiņš ir apņēmies šo žanru ienest arī mūsdienu kultūrtelpā, līdz ar to izrādei "Laipotāji" ir unikāls vizuālais tēls: gan skatuves scenogrāfija, gan aktieru tērpi ir samērā lakoniski, bet visiem aktieriem uz sejām ir baltas, izteiksmīgas maskas, gluži kā kādai aktieru trupai no sešpadsmitā gadsimta.

Intervijā "Kultūrzīmēm" Kārlis Krūmiņš stāstīja, kā "Otello" fabula pārtapusi mūsdienīgā stāstā, kāpēc izrādes nosaukumā slēpjas vairāk nekā viena nozīme un ko skatītāji var sagaidīt no masku komēdijas žanra. Sarunā atklājas arī režisora skatījums uz improvizāciju, aktieru azartu un uzticēšanos, kā arī režisora atbilde uz jautājumu, kā Šekspīra idejas iespējams padarīt saprotamas un aktuālas mūsdienu skatītājam.

Režisors Kārlis Krūmiņš.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Iesākumam, lūdzu, pastāstiet par izrādi!

K. Krūmiņš: Tā ir laikmetīgā masku komēdija, mans otrais darbs šādā stilistikā. Kā pirmā 2025. gadā Latvijas Kultūras akadēmijā tapa "Sapņotāji", tagad būs "Laipotāji". Šai izrādei pamatā ņemta fabula no Šekspīra lugas "Otello", mēģinot lugas notikumus iekļaut mūsdienu cilvēkiem pieejamākos kontekstos. Tā no traģēdijas radās izrāde, kas reizēm ir ļoti smieklīga, gluži kā laba komēdija. Vienlaikus tie, kas teātrī aiz smiekliem meklē ko vairāk, to atradīs arī šajā izrādē un uz mājām varēs līdzi paņemt arī kādus domugraudus.

Šo izrādi sauc "Laipotāji", iepriekšējo "Sapņotāji", kā radās šie nosaukumi?

Izklausās līdzīgi, bet stāsti ir dažādi. "Sapņotāji" cēlies no delartiskās komēdijas arhetipa "Mīlētājs", bet kādā darba procesa brīdī sapratām, ka šis tēls nestrādā tā, kā mums to šodien gribētos. Iespējams tāpēc, ka laiki ir mainījušies. Viens no delartiskās komēdijas pamatkonfliktiem – mīlētāji pret vecākiem (tēvu) – gadsimtu laikā ir mazinājies, tāpēc, ienesot šo arhetipu mūsdienu pasaulē, mēģinājām tēlu pārdefinēt. Mēs to paplašinājām tādējādi, ka var mīlēt ne tikai citu cilvēku, bet arī ideju, un šo paplašināto tēlu nosaucām par Sapņotāju. Vienlaikus šāds nosaukums diezgan precīzi atspoguļoja arī mūsu pašu darbību, ņemšanos ap šo it kā aizmirsto teātra žanru. Tiesa, ar pašu izrādi šim nosaukumam ir samērā maza saistība.

Savukārt nosaukums "Laipotāji" tapis, domājot par šī gada izrādi Valmieras vasaras teātra festivālā. Mani uzrunā šī vārda nozīmju pretējās konotācijas. Nosacīti pozitīvā – "tēvu tēvi laipas meta, bērnu bērni laipotāji", taču mazāk pozitīva ir tā, kur "laipot" nozīmē rīkoties divkosīgi, vairoties no tiešas rīcības, piemēram, lai izkļūtu no nepatikšanām. Par lugas "Otello" varoni Jago varētu teikt – lai sasniegtu sev vēlamāko iznākumu, viņš laipo vienā laipošanā, turklāt lugā viņš tāds nav vienīgais. Arī pārējie tēli katrs kādā veidā novirzās no taisna ceļa un iekrīt laipošanas neceļos. Katram motivācija gan ir mazliet citāda, bet ikviens vēlas, lai pārējie rīkotos tā, kā tas viņam būtu izdevīgāk. Turklāt nepatikšanu risināšana pārsvarā notiek pastarpināti caur citiem cilvēkiem, nevis tieši. Varoņi met laipas pāri nepatikšanu tiltiņam it kā pa īsāko, vieglāko ceļu un beigās nonāk tur, kur nonāk. No otras puses – kas ir tās laipas, kuras esam saņēmuši no senčiem un pa kurām mums vajadzētu vai nevajadzētu laipot? Par to it kā nav lugas stāsts, tomēr arī tādu aspektu izrādē var uztaustīt.

Kā šos visus oriģinālā materiāla traģiskos elementus pārvērst komēdijā? Kur vilkt robežu starp traģēdiju un komēdiju?

Tas ir ārkārtīgi grūti atbildams jautājums. Būtu jāsāk ar terminu definēšanu: ko nozīmē "traģēdija" un ko nozīmē "komēdija". Ja mēs skatāmies senākā un vienkāršākā definīcijā, tad traģēdija no komēdijas atšķiras ar beigām. Vienā tās ir laimīgas, otrā nelaimīgas. Vienkāršiem vārdiem sakot – lugā "Otello" beigas nelaimīgas, bet mūsu izrādē beigas ir laimīgas, tātad izrāde ir komēdija. Taču diez vai tā komēdiju izprot un sagaida mūsdienu teātra skatītājs.

Laikmetīgā masku komēdija ir balstīta delartiskajā komēdijā, kas savukārt ir balstīta asprātībā, jokos un spēles priekā. Tie ir trīs elementi, kas savienojoties mūsu izrādē rada daudz priekpilnu un smieklīgu brīžu.

Kāda, jūsuprāt, ir Šekspīra tekstu loma mūsdienu teātra vidē?

Šekspīra lugās ietvertās tēmas ir aktuālas jau gadsimtiem ilgi, un viņa tekstiem joprojām ir ārkārtīgi liela nozīme arī laikmetīgajā teātrī. Tā, protams, ir ģēnija pazīme. Tiesa, nerimstas diskusijas, kā tieši šie teksti ir radušies, bet arī tās ir interesantas. Lai nu kā, tomēr Šekspīra lugas iestudē gadsimtiem ilgi, un ne jau tāpēc vien, ka tās ir Šekspīra lugas. Protams, mainoties laikiem, rodas arī jautājumi, kā lugas labāk iestudēt un kā uz skatuves atklāt tieši mūsdienu auditorijai. Piemēram, pats Otello ir arī varonis, kas neiederas sabiedrībā, un šo joprojām aktuālo tēmu var izmantot un apspēlēt dažādos veidos. Daudzas lietas laika gaitā ir mainījušās, bet mēs varam turpināt strādāt ar šīm idejām un nozīmēm, interpretēt tās mūsdienām aktuālos kontekstos.

Līdzās Šekspīra tekstam ierosmi izrādei devusi arī vēsturiskā delartiskā komēdija jeb masku komēdija, kas sevī ietver arī daudz improvizācijas. Cik līdzīgi savā starpā būs dažādu vakaru izrādes "Laipotāji" uzvedumi?

Sākot darbu ar šo žanru, attiecībā uz improvizāciju manas ambīcijas bija augstākas, bet procesā kļuva skaidrs, ka tā latiņa šobrīd ir vai nu nesasniedzama, vai arī vairs nav aktuāla. Kāpēc toreiz bija nepieciešama improvizācija? Viens no argumentiem varētu būt bijis fakts, ka spēlēt vienā tirgus placī piecus vakarus pēc kārtas vienu izrādi nevar, tāpēc, ja gribi kādu brīdi palikt vienā pilsētā un kaut ko nopelnīt, katru reizi jāspēlē kas cits. Mūsdienu skatītājiem teātris ir kļuvis pieejamāks un iepriekšminētā pragmatiskā nepieciešamība ir krasi mazinājusies. Bet! Atņemot šo elementu, pazūd kaut kas no žanra skaistuma! Izrādē "Sapņotāji" improvizācijas bija ļoti maz, tāpēc "Laipotājos" īpašu uzmanību vērsu uz to, kā aktieri sadarbojas ar konkrēto skatītāju konkrētajā izrādes dienā, šajā aktiera–skatītāja sadarbībā atradām iespējas spēlēties ar improvizācijas elementiem. "Laipotājos" skatītāji izmainīs to, kāda būs izrāde, tiesa, lai gan strukturāli izrāde nemainīsies, divu pavisam vienādu "Laipotāju" uzvedumu nebūs.

Gan improvizāciju pieļaušana, gan masku komēdijas žanrs, kas ļoti paļaujas uz ķermeņa valodu, no režisora puses prasa lielu uzticību aktieriem. Pastāstiet par savu sadarbību ar izrādes komandu!

Jā, lai šis žanrs strādātu, no aktieriem nepieciešama liela fiziska atdeve. Turklāt, ja skatītājam nav pazīstams masku komēdijas žanrs, tad aktierspēle var asociēties ar grotesku. Tā ir izkāpināti fiziska spēle ar augstu emocionalitāti un spraigu spēles ritmu, tam visam pa vidu vēl jāpaspēj saspēlēties ar skatītājiem. Tāds spēles veids no aktiera prasa labi attīstītu tehniku un uzticību ne tikai režisoram, bet arī pašam žanram. Kad tas sasniegts, jāpasper vēl viens solis tālāk, un tad var atklāt spēles azartu – ja tas ir rokā, tad žanrs sāk padoties. Šajā žanrā, skatoties izrādi, var labi redzēt, vai un kā aktieriem patīk tas, ko viņi dara. Ja aktieri spēle aizrauj, parasti tas spēj aizraut arī skatītāju. Man ir prieks, ka izrādē "Sapņotāji" un "Laipotāji" šo spēles azartu mums ir izdevies noķert!