“Atgriezties Latvijas skolā nav viegli” — reemigrantu bērniem klupšanas akmens ir valoda un atšķirīgās prasības

Ģimenēm ar bērniem, atgriežoties Latvijā no ziemeļvalstīm vai citām mītnes zemēm, jāsastopas ar iepriekš neparedzamām situācijām, kas galvenokārt ir saistītas ar latviešu valodu, atšķirīgu izglītības sistēmu un psiholoģiski emocionālo vidi, kas ir atšķirīga no ārvalstīs pieredzētā.

Ģimenēm, kas plāno atgriezties, zinātāji iesaka laikus un mērķtiecīgāk pievērsties latviešu valodai – gan pašmācības ceļā, gan meklējot citas iespējas diasporas valodas skolās, un noteikti neuztraukties, ja, pielīdzinot ārzemēs iegūto izglītību, mācības Latvijā jāsāk klasi zemāk. Ko iesaka eksperti un kāda ir ģimeņu pieredze?

Ģimenēm ar bērniem, atgriežoties Latvijā no ziemeļvalstīm vai citām mītnes zemēm, jāsastopas ar iepriekš neparedzamām situācijām, kas galvenokārt ir saistītas ar latviešu valodu, atšķirīgu izglītības sistēmu un psiholoģiski emocionālo vidi, kas ir atšķirīga no ārvalstīs pieredzētā.

Augstās prasības un pirmie pārbaudījumi

Zvaigžņu ģimene ar trim bērniem, no kuriem divi ir skolas vecumā, uz Rīgu pārcēlās 2023. gadā. Galvenais atgriešanās iemesls bija vēlēšanās būt kopā ar radiem, draugiem un lai bērni uzaug latviskā vidē. Zvaigžņu mītnes zeme bija Zviedrija. Lielākie dēli Kevins un Lūkass uzreiz iestājās Rīgas 69. vidusskolā, un skola nav mainīta līdz pat šai dienai. Jaunākais Gabriels iestājās bērnudārzā. Latvijā Kevins sāka mācīties septītajā klasē un Lūkass – otrajā.

"Pirmais iespaids, kad Kevins un Lūkass sāka mācības Latvijā, bija – te ir daudz citādāk nekā Zviedrijā. Latvijā mācību procesā ir stingrākas prasības pat maznozīmīgākās lietās. Mēs nebijām pieraduši, ka bērni saņem aizrādījumus, piemēram, par to, ka mājās aizmirsta pildspalva. Varbūt arī man savā laikā par to aizrādīja, bet jaunākajam dēlam Lūkasam tas bija pārdzīvojums," stāsta Ivo Zvaigzne. "Pirmajā pusgadā mums bija pārsteigums, cik daudz no bērniem tiek prasīts! Zviedrijā uz mācību galda uzliek vienu grāmatu, turpretim Latvijā – piecas. Arī latviešu valodas papildu stundās bija nopietnas prasības – klases biedriem mācības beidzās, bet Lūkasam un Kevinam tās turpinājās, un divas dienas nedēļā skolā bija ļoti garas."

"Ar Kevinu lielākais pārdzīvojums bija viņa Zviedrijā iegūto sekmju pielīdzināšana. Viņš Latvijā sāka iet septītajā klasē, bet reāli nebija apguvis vielu, lai sekotu līdzi mācībām. Kevins nesaprata matemātiku. Stundās bija jāapgūst daudz jauna, ko iepriekš nebija mācījies. Bija tāds kā spiediens visu apgūt, bet viņš nebija tam gatavs," atskatoties uz notikušo, atceras Inga. "Iespējams, jau toreiz vajadzēja runāt ar skolu, lai pārskata pielīdzināšanas rezultātus, jo Latvijā apgūstamās vielas apjoms ir daudz lielāks nekā Zviedrijā. Mājās pastiprināti mācījāmies arī latviešu valodu, kamēr sākām saprast un apgūt garumzīmes, pieturzīmes, mīkstinājumus. Izpalika pulciņi vai kādas citas ārpusskolas nodarbības."

Inga un Ivo Zvaigznes iesaka ģimenēm, kas plāno atgriezties, laikus un mērķtiecīgāk pievērsties latviešu valodai – gan pašmācības ceļā, gan meklējot citas iespējas diasporas valodas skolās, un noteikti neuztraukties, ja, pielīdzinot ārzemēs iegūto izglītību, mācības Latvijā jāsāk klasi zemāk. Zvaigžņu ģimene atzīst, ka pietrūkst bērna adaptācijas laika skolā, tāpēc ir svarīga vecāku sadarbība ar skolu.

Vecāku, pedagogu un metodiķu domas saskan

Carnikavas vidusskolas latviešu valodas skolotāja Lidija Dombrovska un Carnikavas vidusskolas direktora vietniece izglītības jomā sākumskolas darbā Baiba Nelsone piekrīt, ka pietrūkst latviešu valodas zināšanu. Bērni latviešu valodā mēdz runāt nesaprotami. Vārdu krājums ir nabadzīgs. Arī ārzemēs iegūto atzīmju pielīdzināšana ne vienmēr atbilst reālai situācijai. Pedagoģes stāsta, ka var izdomāt visādus izglītības plānus, bet nepieciešama lielāka vecāku un ģimenes iesaiste. Lai arī katram reemigranta bērnam tiek nodrošinātas divas papildu stundas nedēļā latviešu valodas apguvei, tas ir krietni par maz. Mācību stunda beidzas, bērni izskrien starpbrīdī un savā starpā runā angliski. Skolā reemigrantu bērniem nereti iznāk veidot atsevišķas mācību programmas, lai viņi varētu apgūt gan pašreizējo, gan iepriekšējo mācību vielu.

Latviešu valodas aģentūras metodiķes Ērikas Pičukānes, kura ar latviešu valodas mācību materiāliem strādā jau gandrīz 20 gadus, viedoklis ir līdzīgs: "Pirms ģimenes ir nolēmušas atgriezties, es ieteiktu iestāties tālmācības latviešu valodas skolās, kuras pastāv jau desmit gadus. Ar diasporas bērniem strādā sagatavoti un izglītoti pedagogi. Attālinātās mācības mazās grupiņās divas reizes nedēļā organizē Latviešu valodas aģentūra, un-mūsu-mājas-lapā-ir-atrodama visa nepieciešamā informācija. Latviešu valodaspašmācības materiāli dažādām-vecuma-grupām-ir-pieejami vietnē "maciunmacies.lv",kur-ir-izveidota-speciāla sadaļa vecākiem. Otralieta–ir-svarīgi-laikus-sazināties ar skolu Latvijā, kuratbilstoši plānotajai dzīvesvietai bērns varētu turpinātmācības."

Saprotošā attieksme un prasības izglītībā

Andis Ozols ar ģimeni, kurā aug divas meitas, no Norvēģijas uz Mārupi atgriezās pirms trim gadiem. Pirms aizbraukšanas abas meitas mācījās Jaunmārupes pamatskolā. Jaunākajai meitai Agnesei bija 12, bet vecākajai meitai Adrianai – 15 gadi, kad viņas Norvēģijā sāka mācīties iepazīšanās klasē, kur skolēni iepazīst cits citu un tuvāko apkārtni.

Norvēģi uzskata, ka bērniem un pusaudžiem šajā vecumā ir svarīgi socializēties. Tas bija adaptācijas laiks ar salīdzinoši vieglu dienas kārtību – rotaļām, pastaigām, norvēģu valodas apguvi. Taču bija arī noteikumi, kas jāievēro, piemēram, attiecībā uz viedierīču lietošanu un obligātu laika pavadīšanu ārpus telpām neatkarīgi no laikapstākļiem.

Ozolu ģimene no Norvēģijas atgriezās, jo vēlējās, lai meitas pamatskolu pabeidz Latvijā. "Mēs novērtējām Latvijas izglītību, kas sniedz akadēmiskas zināšanas un labu izglītību. Bija sarežģīts Covid pandēmijas laiks. Paralēli iepazīšanās klasei Norvēģijā, kur mācības notika klātienē, vecākā meita turpināja attālinātās mācības Latvijā. Atgriežoties Mārupē, Adrianai bija jāiet devītajā klasē un Agnesei – sestajā," stāsta Andis Ozols.

"Mēs bijām pārliecināti, ka varēsim iestāties tajā pašā Jaunmārupes pamatskolā, bet skolas vadība šaubījās, kā vecākā meita varēs nokārtot devītās klases eksāmenus. Pirmajā tikšanās reizē Adrianai jau vajadzēja kārtot matemātikas pārbaudījumu."

Adriana devīto klasi pabeidza Rīgas Komercskolā, kurā pandēmijas laikā no Norvēģijas mācījās attālināti. Tagad meitene vidējo izglītību ar labām sekmēm iegūst Rīgas Tirdzniecības vidusskolā.

Jaunākajai meitai reemigrācijas koordinatore ieteica mācīties Rīgas Valdorfa skolā, kas atrodas netālu no Mārupes. "Es varu pateikt paldies, ka viss izvērtās tā, jo Valdorfa skola Agnesei izrādījās pati labākā un piemērotākā. Vide ir draudzīga, un arī skolotāji ir ļoti pretimnākoši. No pedagogiem var sajust rūpes, empātiju un sapratni. Viņi darbojas individuāli ar katru bērnu, neskatoties uz to, ka skolā ir lielas klases. Agnese ir sabiedriska, viņa ātri iejutās, atrada draugus, klasē viņu pieņēma, un meitai jau ir vairākas ļoti labas draudzenes," stāsta tēvs.

"Ģimenē pārrunājam tālāko izglītību. Izskatām iespējas turpināt augstāka līmeņa mācības ne tikai Latvijā vai Norvēģijā. Meitenes ļoti labi zina angļu valodu, un tas sniedz iespēju dažādās valstīs apgūt vēlamo," saka Andis.

Visvairāk tautiešu atgriežas no Lielbritānijas, Īrijas, Vācijas un Skandināvijas. Sarunās par mītnes zemēs pieredzēto vecāki min brīvo un draudzīgo psiholoģiski emocionālo klimatu Skandināvijas skolās un pozitīvi vērtē Latvijas izglītības augstās prasības un pedagogu iesaisti reemigrantu bērnu izglītošanā.

MAF 2026

Foto: #sif_maf2026

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".