Dzejnieks Dāvids Rubens: Dzīvei vajag gaismu

"Dzeja ir sprints, proza – maratons. Dzeju galvenokārt saredzu kā domu un emociju koncentrētu un pietiekami īsu fiksēšanu," stāsta Dāvids Rubens, kurš šogad izdevis savu pirmo dzejas krājumu "Tā pil laiks".

Jaunietis ir no Līvānu novada Rudzātu pagasta, studē Rīgas Tehniskās universitātes Starptautisko ekonomisko sakaru vadīšanas programmas 4. kursā, strādā Vītolu fondā un kā asistents darbojas Latvijas Universitātes pētījumā par civilo aizsardzību. Dāvida hobiji saistīti galvenokārt ar mākslu un kultūru – viņš ir liels kino, literatūras un teātra cienītājs.

"Prozas rakstīšana, neapšaubāmi, ir jaunrades process, tomēr tas daudz lielākā mērā saistīts ar tehniskiem izaicinājumiem un prasmēm, piemēram, sižeta konstruēšana, tēlu radīšana un to attīstība cauri dažādiem notikumiem. Abiem veidiem ir savas priekšrocības un izaicinājumi, un tajā slēpjas rakstīšanas burvība, ļaujot pamīšus mainīt dzejas un prozas formu," skaidro Dāvids. Literatūras pasaulē viņam patīk būt ne tikai vērotājam no malas, bet arī pašam aktīvi iesaistīties – viņa darbi publicēti Latvijas Rakstnieku savienības mēnešrakstā "konTEKSTS", laikraksta "Latvijas Avīzes" pielikumā "Kultūrzīmes", žurnālā "Jaunā Gaita", latgaliešu kultūras ziņu portālā "lakuga.lv". Viņš ir literārā semināra "Aicinājums" ilggadējs dalībnieks, absolvējis Literārās akadēmijas prozas kursu pie rakstnieces Janas Egles. 2019., 2021. un 2022. gadā piedalījies "Prozas lasījumos".

– Kā radās ideja par savas grāmatas izdošanu?

D. Rubens: – Katra iespēja uzrunāt lasītājus ārpus sava tuvāko cilvēku loka ir liels notikums, ko uztveru ar cieņu, pateicību un arī pazemību. Bez šaubām, grāmata ir viens solis augstāk par iepriekš paveikto.

Lai arī dzeju biju rakstījis jau kādu laiku, līdz šim tā bija piepildījusi mana rakstāmgalda atvilktnes, neieraugot saules gaismu. 

Gribu teikt lielu paldies Alberta Spoģa tuviniekiem, kuru finansiāls atbalsts bija ļoti svarīgs, lai grāmata iznāktu. Nav nekā patiesāka par teicienu – viens nav cīnītājs, tāpēc, lai arī grāmata tapusi kā mans un jaunās mākslinieces Evelīnas Tilleres kopdarbs, faktiski tā ir vēl daudz lielākas komandas nesavtīgo pūļu rezultāts.

– Tava dzejoļu krājuma nosaukums ir "Tā pil laiks". Kādas skaņas, krāsas, smaržas piemīt tavam laikam?

– Mans laiks ir maigs kā zirga lūpas, skābs kā pāragri noplūkts ābols, reizēm tas smaržo kā galdautā iesūcies kanēlis Ziemassvētku rītā, citkārt tas ir melnbalts, bet visbiežāk krāsains un trokšņains. Es nezinu, vai man ir nogriezts labākais "laika gabals" no mūžības, tomēr man patīk braukt ar pirkstu pa putukrējumu, izbaudot "garšīgo un skaisto", kas ir dots. 

Tā ir mana attieksme pret laiku – apkārt mums ir daudz brīnišķīgu lietu, tomēr netrūkst arī drazu, tāpēc jābūt ļoti uzmanīgam, ko ielaižam sevī.

– Vai laiku ir iespējams apturēt?

– Nē, un labāk pat nemēģināt. Laika tecējums spēj būt ļoti patīkams tiem, kas spēj peldēt pa straumi, un sarežģīts tiem, kas pāri saviem spēkiem cenšas lauzt nemainīgo un mūžīgo lietu kārtību. Katrs droši vien ir pārcilājis vecos albumus, domājot, cik labi būtu atgriezties vienā vai citā dzīves posmā. Tāpat nereti piemeklē brīži, kad jāatkārto Fausta vārdi, sakot: jel, mirkli, apstājies, tu esi skaists! Bet jāatzīst, ka, ja vien mums būtu dota iespēja laiku apturēt, tad nekad arī nepamestu savu komfortablo "gliemežvāku". Savukārt tagad dzīves jūra mūs skalos, kā vien tā vēlas. Uz labu vai ļaunu – tas, protams, cits jautājums, tomēr šīs ūdenslīmeņa maiņas ļauj izprast cilvēka esību visās tās šķautnēs.

– Par ko tu noteikti gribētu uzrakstīt dzejoli?

– Uz šo jautājumu atbildēt ir ļoti viegli, un tam nav lielas saistības ar literatūru vai mākslu kā tādu. 

Es gribētu uzrakstīt dzejoli par Ukrainas uzvaru, par cilvēkiem, kas var dzīvot savā zemē, nebaidoties tikt noslepkavoti. 

Vienīgi baidos – kad beidzot šī diena pienāks, klusums būs vienīgais piemērotais izteiksmes līdzeklis.

– Vai šobrīd top jauni teksti?

– Tekstu radīšanas procesu ir neiespējami apstādināt. Turklāt tā aisberga neredzamā daļa ir tik liela, ka faktiski jau viss, ko piedzīvojam un savā prātā vienā vai citā veidā apstrādājam, ir teksta radīšana. Ne viss tiek līdz papīram vai datora izklājlapai, bet arī ceļš, lai vispār radītu fonu, kurā darboties, ir cieši saistīts ar jaunradi. Tiešais rakstīšanas process šobrīd gan mazliet sabremzējies, bet tas galvenokārt saistīts ar dzīves intensitāti konkrētajā periodā.

Šajā "Kultūrzīmju" numurā piedāvājam ielūkoties Dāvida Rubena jaunākajos dzejoļos. 

***

Dzīvei vajag gaismu –

nevis vienu, tūkstošiem!

Katrai dienai savu lāpu,

katram mirklim savējo,

lai pa jāņtārpiņu ceļu

varam mūžu nostaigāt.

***

Un šurpu nākot,

tu domā – tuvāk tiksi,

bet dzīvē likums valda viens,

kāds nāk, cits tālāk dodas,

bet tuvums vienmēr vietu gaida,

ko tikai tālums dāvāt spēj.

***

Meklēt pieņemamu naidu

svešumā aplauztam spārnam

un maigu reibumu izsāpēt

caur vakara mierinājumu,

pieglausties čirkstoņai kā

vijoles stīgai,

krietnā nodomā

saplūdināt miglas un ūdens ezerus,

un to visu tikai tāpēc,

lai aizietu pa ceļu

līdz otra cilvēka dvēselei.

***

Visgrūtāk par mīlu caur taustiņiem runāt,

te kļūda līdzskanī, te korektors ačgārni labo.

Visgrūtāk par mīlu caur taustiņiem runāt,

jo taustiņu tulki vēl tādas vārdnīcas nezin’,

kas jūtas var punktos un komatos pārvērst.

***

Mēs braucam degošā vilcienā,

bet tu uztraucies, ka ledus tavā glāzē ir izkusis.

Es gribētu būt tas ledus un lēnām kust tavā plaukstā

no mīlestības,

ne iznīcības.

***

Kādam ir akmens uz ceļa,

citam tuvējais līkums un vēl mazliet,

man pieder tas krustojums,

no kura visi celiņi sākas.

Kāds vienīgo, pareizo meklē,

cits kļūdās un laimi pamalē atrod,

bet man patīk ar krītiņiem asfaltā vilkt

un redzēt, kā ceļi mazi kā bērniņi dzimst.

Man gribas tā dzīvē šai iet,

lai ceļš manu rītdienu nepāriet.

Un no sapņiem lai uzzīmēt varu reiz to –

ne ceļu visgludāko,

bet dzīvi visskaistāko!