Bijušais grupas "Dzelzs vilks" dalībnieks Mārcis Judzis nāk klajā ar jaunu grupas "Ryga" dziesmu "Restarts".

Reklāma

Projekts "Ryga" radīts pirms mazliet vairāk nekā desmit gadiem, izdevis vairākus veiksmīgus singlus latviski un angliski. 2017. gadā nāca klajā projekta pagaidām vienīgais albums “Catch Her Groove”, kas tika izdots arī Vācijā. Grupa sniegusi vairākus koncertus Čehijā, Šveicē un Vācijā. "Ryga" darbojušies daudzi pazīstami mūziķi, tostarp Kaspars Bindemanis un ģitārists Rihards Lībietis, kurš piedalījies arī jaunās dziesmas "Restarts" ierakstā. 

Šobrīd projekts ir tikai Mārča pārziņā. Jaunajai dziesmai Anglijā tapis dziesmas video, kuru producējuši un veidojuši Judzis un Līva Amdure. 

Kā stāsta pats Mārcis, tad šī viņam ir ļoti īpaša dziesma, kas balstīta uz dramatisku personīgo pieredzi: "Šo skaņdarbu biju iesācis rakstīt jau sen. Tagad varu teikt, ka pravietiski. Toreiz nesapratu kāpēc man tādas sajūtas un domas, bet tagad ir skaidrs, ka tas bija skats nākotnē - es paredzēju savu likteni. Sāku toreiz, bet pēdējo noti iespēlēju pirms pāris dienām un te nu tas ir… patiess līdz kaulam. Tas ir mans lidojums visumā kopā ar savu eņģeli. Kopā uzlūkojam notiekošo uz zemes, runājam, smaidam, traucamies gaismas ātrumā, izdzīvojam kosmiskas sajūtas un krāsas, kuras laicīgs cilvēks nespēj sajust un tad viņš saka: "Mārci, ekskursija ir beigusies, laiks mājās doties!" Tu nolaidies un saproti, ka esi pārdzimis un paldies par to… Šis ir mans jaunais restarts! Man mūzikas radīšana ir intīms process vienatnē, kurā saslēdzos ar augstākiem spēkiem. Tas ir kā savstarpējs "dīls" ar visumu. Es nezinu kāpēc man tā ir, bet tā tas strādā. Kad komponēju mūziku teātra izrādēm vai filmām, tad nekad nedomāju par rāmjiem, jo man to nav, un tā nereti ir sanācis arī kāds radio hits. Šī dziesma un video vairāk ir kā performance un noslēgums manai iepriekšējai dzīvei, no kuras nav palicis pāri nekas un mazliet arī par sabiedrību mums apkārt. 

Iepriekšējā gadā piedzīvotais man atvēra acis un skaidri parādīja, kas īsti par radījumu ir cilvēks. 

Nācās izjust pašam uz savas ādas, ko nozīmē nepatiesi tikt piesietam pie kauna staba. Paldies par tiem desmitiem tūkstošu mestajiem akmeņiem man sociālajos tīklos un medijos. Brīžiem iedomājos, vai tik nesāpīgāk nebūtu bijis, ja tas notiktu kā senos laikos pie baznīcas ar ciema iedzīvotāju mestiem akmeņiem. Kāpēc tā? Jo šoreiz šo akmeņu triecienus saņēma arī mani tuvie un mīļie. Nav svarīgi kāda ir cilvēka izglītība vai statuss sabiedrībā, ja viņā iekšā sēž žults, ļaunums, skaudība vai vienkārši viņš ir nelaimīgs un cilvēciski dumjš, tad metīs to akmeni, nezinādams neko vairāk par ziņu virsrakstiem. Šī virtuālo akmeņu mešana - tā ir kā traukšanās miglā ar 200 km/h un ar cerībām, ka paveiksies. Kāds pat pamanījās man novēlēt "mūžam degt elles ugunīs". Un to teica cilvēks, kurš tik tuvu esot Dievam… Nopietni?! Draugi, nekļūstam par soģiem, ja nezinām neko un atstājam šo sadaļu augstākajam, jo karma divdesmit pirmajā gadsimtā ir uzņēmusi citu ātrumu. Bija kas organizēja un bija pamuļķi, kas sekoja un bļaustījās. Esam kritiskāki un izvērtējam viltus informāciju, kura mums tiek pamesta kā kauls. Ar šo dziesmu saku paldies tiem, kas bija ar mani man tik ļoti grūtajā laikā."