14 °C
"Baltu ceļš" aptver seno baltu tautu vēsturi un apdzīvotās teritorijas. Vēsta par seno baltu tautu unikālo vēstures mantojumu, kas vēl nesen bijis maz pētīts un noslēpumainības plīvura klāts un ar kuru tagad mēs, latvieši un lietuvieši – baltu pēcnācēji un šobrīd vienīgās baltu tautas, – varam patiesi lepoties un saudzīgi nodot turpmākajām paaudzēm.
Balti senatnē apdzīvoja teritoriju no tagadējās Polijas līdz Krievijas Eiropas daļas vidienei. Apzīmējumu balti sāka lietot tikai 1845. gadā. Senie romieši baltus sauca par aistiem. Baltu tautu grupā ietilpa vairākas sentautas: kurši, žemaiši, latgaļi, sēļi, zemgaļi, augštaiši, prūši, lamatieši, skalvji, nadruvieši, jātvingi un galindi.
Baltu priekšteči tagadējās Latvijas un Lietuvas teritorijā ienāca apmēram 3. gadu tūkstotī pirms Kristus, sajaucoties ar šeit dzīvojošajiem pirmiedzīvotājiem, bet mums zināmās baltu sentautas, tostarp kurši, žemaiši, latgaļi, sēļi, zemgaļi, augštaiši, izveidojās ap 5. gadsimtu. Latgaļi Latvijas teritorijā ienāca visvēlāk – ap 6.–7. gadsimtu.
Baltu sentautas
Kurši dažādos laikos apdzīvojuši atšķirīgas teritorijas, sākotnēji apmetoties tagadējās Lietuvas ziemeļrietumos un Latvijas dienvidrietumos, bet vēlāk aptverot arī Ziemeļkurzemi. 12.–13. gadsimtā tagadējās Kurzemes un Lietuvas teritorijās kurši apdzīvoja zemes, sauktas Vanema, Ventava, Bandava, Piemare, Duvzare, Megava, Pilsāts, Ceklis. Kurši bija prasmīgi kareivji un tirgotāji, kas Eiropas kontekstā ievērojami gan ar savu spēju mēroties ar spēkiem kā līdzīgs ar līdzīgu ar skandināviem, gan ar noturīgo pagānticību, kas saskatāma arī dažādos mūsdienu reliģiskajos rituālos.
Attālākos no mums gadu simteņos seno kuršu valoda, šķiet, bijusi stipri tuva senprūšu valodai, pamazām tā no senprūšu valodas attālinājusies un vairāk piekļāvusies austrumbaltu valodām.
Zemgaļi dzelzs laikmetā un viduslaikos apdzīvoja Latvijas vidusdaļu, Zemgales līdzenumu un Lietuvas ziemeļdaļu. Viņu izloksne latviešu valodas vidus dialektā ir pamatā latviešu literārajai valodai. Savulaik zemgaļi, kā viena no kareivīgākajām un turīgākajām tautām Ziemeļeiropā, pārvaldīja divas lielākās upes Latvijā – Lielupi un Daugavu, kā arī reģionā lielāko ostu Portus Semigallia, turklāt bija pazīstami arī kā izcili tirgotāji. 13. gadsimtā zemgaļi apdzīvojuši divpadsmit zemes – Sileni, Žagari, Dobeni, Spārneni, Tērveti, Dobeli, Sidrabeni, Plāni, Nogaileni, Gostagali, Šurpeni un Puteleni. Visas šīs zemes iedalāmas divās lielās ģeogrāfiskās vienībās – Austrumzemgalē, ko bīskapa izdotajos dokumentos sauc par Upmali, un Rietumzemgalē, ko sauc par Zemgali. Upmales centrālo daļu aizņēma Mežotnes novads ar tās lielāko un ietekmīgāko pilskalnu – Mežotni. Zemgalē savukārt iekļāvās Tērvete, kas no minētām zemēm uzskatāma par zemgaļu politiski ekonomisko un militāro centru. Kopš senatnes Zemgales vārds asociējas ar turīgumu, jo zemgaļiem ir auglīgākās zemes reģionā un izdevīgākais ģeogrāfiskais novietojums, pateicoties kam viņi varēja kontrolēt svarīgākos sauszemes un ūdens ceļus.
Kopš senatnes Zemgales vārds asociējas ar turīgumu, jo zemgaļiem ir auglīgākās zemes reģionā un izdevīgākais ģeogrāfiskais novietojums, pateicoties kam viņi varēja kontrolēt svarīgākos sauszemes un ūdens ceļus.
Par Sēlijas zemi un iemītniekiem senākās drošās rakstiskās liecības atrodamas 13. gadsimta Livonijas Indriķa un Atskaņu hronikā. Tajās sēļi lokalizēti kā lībiešu kaimiņi, un norādīts, ka aiz sēļiem dzīvo latgaļi. Sēlijas politiskais un militārais centrs 13. gadsimtā bija Sēlpils. Pēc dažu arheologu atzinuma, sēļi vēlajā dzelzs laikmetā bija etnisks relikts, senākās baltu vēstures liecinieks, viens no agrīnajiem baltu cilšu atzarojumiem, kas savā izcelsmē saistāms ar Eiropas senākajiem zemkopjiem.
Pieņem, ka Latvijas teritorijā lokalizējamas piecas sēļu zemes – Sēlpils, Kalve, Nīcgale, Pelone un Alekte: novadi ar spēcīgi nocietinātām pilīm centrā un virkni tām pakļautu ciemu. Sēļu apdzīvotās teritorijas robežas aptvēra mūsdienu Jēkabpils novadu, Ilūkstes un Jaunjelgavas apkārtni un Lietuvā robežojas pa Dusetas, Šventojas, Vašokas, Viešinas un Lēvenes upēm.
Sēļi runāja sēļu valodā, kas, līdzīgi kā citām baltu sentautām, līdz mūsdienām nav saglabājusies, taču tai raksturīgās kāpjošās intonācijas vēl ir dzirdamas sēļu apdzīvoto teritoriju izlok-
snēs gan Sēlijā, gan arī Vidzemes dienvidaustrumu daļā (Aiviekstes upes baseinā).
Latgaļi ir baltu tauta, no kuras vārda, iespējams, ir cēlies latviešu tautas un Latvijas nosaukums. Rakstītajos avotos latgaļi saukti par lethigalli, letti, letten. 5.–7. gadsimtā latgaļi dzīvoja Vidzemes austrumu daļā, Daugavas labajā krastā Aiviekstes apvidū, Latgalē un blakus esošajos mūsdienu Krievijas un Baltkrievijas apgabalos. 8.–10. gadsimtā tauta nostiprinājās Vidzemes austrumu daļā un Latgalē. Pirmie latgaļu valstiskie veidojumi radās 11. gadsimta beigās – 12. gadsimta sākumā. 12. gadsimtā latgaļu teritorijā zināmi aptuveni 70 pilskalni ar apmetnēm – pilsnovadu un zemju centriem. Nozīmīgākie pilskalni: Jersika, Koknese, Krustpils, Asote, Aglonas Madalāni, Pļaviņu Oliņkalns. 13. gadsimta avotos minēta Jersikas, Kokneses, Tālavas un Atzeles zeme, taču tām nebija kopīgas pārvaldes. Jersika ar centru Daugavas labajā krastā apvienoja ap 12 pilsnovadiem, bet Koknese – vien līdz 3. Latgaļi dzīvoja arī ezerpilīs: ezeru salās vai sēkļos uz pāļiem celtās apmetnēs mita 70–100 cilvēku.
Žemaišu sentauta austrumos un dienvidos robežojās ar augštaišiem, ziemeļos ar zemgaļiem un rietumos ar kuršiem un skalvjiem. Žemaišu reģions aizņem gandrīz visu Žemaitijas augstieni, vien areāla malās atrodas plaši līdzenumi. Viena no nedaudzajām baltu sentautām, kas dzīvojusi gandrīz vienā un tajā pašā teritorijā kopš pašiem tās pirmsākumiem.
