Dodamies "Baltu ceļā". Iepazīsti baltu sentautas

"Baltu ceļš" aptver seno baltu tautu vēsturi un apdzīvotās teritorijas. Vēsta par seno baltu tautu unikālo vēstures mantojumu, kas vēl nesen bijis maz pētīts un noslēpumainības plīvura klāts un ar kuru tagad mēs, latvieši un lietuvieši – baltu pēcnācēji un šobrīd vienīgās baltu tautas, – varam patiesi lepoties un saudzīgi nodot turpmākajām paaudzēm.

Balti senatnē apdzīvoja teritoriju no tagadējās Polijas līdz Krievijas Eiropas daļas vidienei. Apzīmējumu balti sāka lietot tikai 1845. gadā. Senie romieši baltus sauca par aistiem. Baltu tautu grupā ietilpa vairākas sentautas: kurši, žemaiši, latgaļi, sēļi, zemgaļi, augštaiši, prūši, lamatieši, skalvji, nadruvieši, jātvingi un galindi.

Baltu priekšteči tagadējās Latvijas un Lietuvas teritorijā ienāca apmēram 3. gadu tūkstotī pirms Kristus, sajaucoties ar šeit dzīvojošajiem pirmiedzīvotājiem, bet mums zināmās baltu sentautas, tostarp kurši, žemaiši, latgaļi, sēļi, zemgaļi, augštaiši, izveidojās ap 5. gadsimtu. Latgaļi Latvijas teritorijā ienāca visvēlāk – ap 6.–7. gadsimtu.

Baltu sentautas

Kurši dažādos laikos apdzīvojuši atšķirīgas teritorijas, sākotnēji apmetoties tagadējās Lietuvas ziemeļrietumos un Latvijas dienvidrietumos, bet vēlāk aptverot arī Ziemeļkurzemi. 12.–13. gadsimtā tagadējās Kurzemes un Lietuvas teritorijās kurši apdzīvoja zemes, sauktas Vanema, Ventava, Bandava, Piemare, Duvzare, Megava, Pilsāts, Ceklis. Kurši bija prasmīgi kareivji un tirgotāji, kas Eiropas kontekstā ievērojami gan ar savu spēju mēroties ar spēkiem kā līdzīgs ar līdzīgu ar skandināviem, gan ar noturīgo pagānticību, kas saskatāma arī dažādos mūsdienu reliģiskajos rituālos.

Attālākos no mums gadu simteņos seno kuršu valoda, šķiet, bijusi stipri tuva senprūšu valodai, pamazām tā no senprūšu valodas attālinājusies un vairāk piekļāvusies austrumbaltu valodām.

Zemgaļi dzelzs laikmetā un viduslaikos apdzīvoja Latvijas vidusdaļu, Zemgales līdzenumu un Lietuvas ziemeļdaļu. Viņu izloksne latviešu valodas vidus dialektā ir pamatā latviešu literārajai valodai. Savulaik  zemgaļi, kā viena no kareivīgākajām un turīgākajām tautām Ziemeļeiropā, pārvaldīja divas lielākās upes Latvijā – Lielupi un Daugavu, kā arī reģionā lielāko ostu Portus Semigallia, turklāt bija pazīstami arī kā izcili tirgotāji. 13. gadsimtā zemgaļi apdzīvojuši divpadsmit zemes – Sileni, Žagari, Dobeni, Spārneni, Tērveti, Dobeli, Sidrabeni, Plāni, Nogaileni, Gostagali, Šurpeni un Puteleni. Visas šīs zemes iedalāmas divās lielās ģeogrāfiskās vienībās – Austrumzemgalē, ko bīskapa izdotajos dokumentos sauc par Upmali, un Rietumzemgalē, ko sauc par Zemgali. Upmales centrālo daļu aizņēma Mežotnes novads ar tās lielāko un ietekmīgāko pilskalnu – Mežotni. Zemgalē savukārt iekļāvās Tērvete, kas no minētām zemēm uzskatāma par zemgaļu politiski ekonomisko un militāro centru. Kopš senatnes Zemgales vārds asociējas ar turīgumu, jo zemgaļiem ir auglīgākās zemes reģionā un izdevīgākais ģeogrāfiskais novietojums, pateicoties kam viņi varēja kontrolēt svarīgākos sauszemes un ūdens ceļus.

Kopš senatnes Zemgales vārds asociējas ar turīgumu, jo zemgaļiem ir auglīgākās zemes reģionā un izdevīgākais ģeogrāfiskais novietojums, pateicoties kam viņi varēja kontrolēt svarīgākos sauszemes un ūdens ceļus.

Par Sēlijas zemi un iemītniekiem senākās drošās rakstiskās liecības atrodamas 13. gadsimta Livonijas Indriķa un Atskaņu hronikā. Tajās sēļi lokalizēti kā lībiešu kaimiņi, un norādīts, ka aiz sēļiem dzīvo latgaļi. Sēlijas politiskais un militārais centrs 13. gadsimtā bija Sēlpils. Pēc dažu arheologu atzinuma, sēļi vēlajā dzelzs laikmetā bija etnisks relikts, senākās baltu vēstures liecinieks, viens no agrīnajiem baltu cilšu atzarojumiem, kas savā izcelsmē saistāms ar Eiropas senākajiem zemkopjiem.

Pieņem, ka Latvijas teritorijā lokalizējamas piecas sēļu zemes – Sēlpils, Kalve, Nīcgale, Pelone un Alekte: novadi ar spēcīgi nocietinātām pilīm centrā un virkni tām pakļautu ciemu. Sēļu apdzīvotās teritorijas robežas aptvēra mūsdienu Jēkabpils novadu, Ilūkstes un Jaunjelgavas apkārtni un Lietuvā robežojas pa Dusetas, Šventojas, Vašokas, Viešinas un Lēvenes upēm.

Sēļi runāja sēļu valodā, kas, līdzīgi kā citām baltu sentautām, līdz mūsdienām nav saglabājusies, taču tai raksturīgās kāpjošās intonācijas vēl ir dzirdamas sēļu apdzīvoto teritoriju izlok-
snēs gan Sēlijā, gan arī Vidzemes dienvidaustrumu daļā (Aiviekstes upes baseinā).

Latgaļi ir baltu tauta, no kuras vārda, iespējams, ir cēlies latviešu tautas un Latvijas nosaukums. Rakstītajos avotos latgaļi saukti par lethigalli, letti, letten. 5.–7. gadsimtā latgaļi dzīvoja Vidzemes austrumu daļā, Daugavas labajā krastā Aiviekstes apvidū, Latgalē un blakus esošajos mūsdienu Krievijas un Baltkrievijas apgabalos. 8.–10. gadsimtā tauta nostiprinājās Vidzemes austrumu daļā un Latgalē. Pirmie latgaļu valstiskie veidojumi radās 11. gadsimta beigās – 12. gadsimta sākumā. 12. gadsimtā latgaļu teritorijā zināmi aptuveni 70 pilskalni ar apmetnēm – pilsnovadu un zemju centriem. Nozīmīgākie pilskalni: Jersika, Koknese, Krustpils, Asote, Aglonas Madalāni, Pļaviņu Oliņkalns. 13. gadsimta avotos minēta Jersikas, Kokneses, Tālavas un Atzeles zeme, taču tām nebija kopīgas pārvaldes. Jersika ar centru Daugavas labajā krastā apvienoja ap 12 pilsnovadiem, bet Koknese – vien līdz 3.  Latgaļi dzīvoja arī ezerpilīs: ezeru salās vai sēkļos uz pāļiem celtās apmetnēs mita 70–100 cilvēku.

Žemaišu sentauta austrumos un dienvidos robežojās ar augštaišiem, ziemeļos ar zemgaļiem un rietumos ar kuršiem un skalvjiem. Žemaišu reģions aizņem gandrīz visu Žemaitijas augstieni, vien areāla malās atrodas plaši līdzenumi. Viena no nedaudzajām baltu sentautām, kas dzīvojusi gandrīz vienā un tajā pašā teritorijā kopš pašiem tās pirmsākumiem.

Paugurainā zeme ir izraibināta ar pilskalniem. Vairums no tiem atrodas pie reģiona galvenajām upēm – Dubīsas, Ventas, Jūras – un pašā areāla vidū. Tieši šeit akumulējās cilts lielākais spēks un izveidojās ekonomiskie un politiskie centri. Sākot ar 12. gadsimtu, žemaišu zemes paplašinājās kuršu un zemgaļu virzienā. Žemaišu kultūra nebija viendabīga, to ietekmēja tuvums ar tās kaimiņu ciltīm: ziemeļos izjuta zemgaļu, dienvidrietumos – kuršu, bet dienvidaustrumos – stipru augštaišu kultūras ietekmi.

Augštaiši apdzīvoja mūsdienu Lietuvas vidusdaļu. Viduslaiku avotos minēti Upītes, daļēji Medininkes, Karšuvas un Deltuvas novadi jeb zemes. 11. gadsimtā Augštaitijā izveidojās varenā Lietuvas kunigaitija. 12. gadsimtā, salīdzinot ar kaimiņvalstīm Krieviju un Poliju, tā kļuva par spēcīgāko baltu kņazisti.

Augštaitijas teritorijā atradās Lietuvas dižkunigaitijas pirmā galvaspilsēta Kernave. Zīmīgi, ka 13. gadsimta rakstītajos avotos augštaiši kā atsevišķa tautība nav minēta. Tās iedzīvotājus hronisti sauc par lietuviešiem. Augštaitija, augštaiši jeb augstienes lietuvieši pieminēti tikai dažos 14. gadsimta dokumentos. Vēsturnieki joprojām nevar vienoties: vai augštaiši uzskatāmi par lietuviešiem vai atsevišķu etnosu? 14. gadsimtā augštaiši saplūda ar citiem lietuviešiem.

Baltu valdnieki

Viestards vienīgais Indriķa hronikā nosaukts gan par augstdzimušo, gan arī par karavadoni, bet Atskaņu hronikā dēvēts par valdnieku. Tērvetes zemes valdnieks ar varu pār visām zemgaļu zemēm. Par Viestarda stāvokli, ietekmi un varu liecina arī fakts, ka pāvesta legāts Modenas Vilhelms lūdzis audienci pie zemgaļu valdnieka, kas ir unikāls gadījums ne vien baltu zemju, bet visas 13. gadsimta Eiropas valstu politikas vēsturē.

Šābis ir otrs 13. gadsimta vēstures avotos minētais zemgaļu vadonis. Pēc viņa pavēles no Zemgales izraidīja katoļu garīdzniekus un fogtus, kas ievāca nodevas pēc 1254. gada aprīlī veiktās Zemgales sadalīšanas starp Rīgas arhibīskapu un Livonijas ordeni.

Namejs bijis zemgaļu valdnieks 13. gadsimta 70. gadu beigās, Tērvetes zemgaļu vecākais, vēlāk visas Zemgales valdnieks un karavadonis. Kritis krusta karā ar vācu ordeni Lietuvā vai Prūsijā pēc 1281. gada.

Nameja gredzens.

Foto: Shutterstock

Stāsts par Nameja gredzenu. Viens no atpazīstamākajiem baltu rotu atdarinājumiem ir Nameja gredzens, kas plaši lietots visās baltu un Baltijas somu tautās, un tam nav noteiktas piederības kādai konkrētai teritorijai. Sastopams kā sievietēm, tā vīriešiem. Ir ap 20 dažādu Nameja gredzena paveidu. Vēsture savijusies ar teiku, kad 20. gadsimta 30. gados Daugmales pilskalnā tika atrasti divi sudraba gredzeni, un radās leģenda, ka tie saistāmi ar zemgaļu valdnieku Nameju. Gredzenus sāka plaši atdarināt un nēsāt. Mūsdienās Nameja gredzens kļuvis par latvietības simbolu.

Visvaldis, Jersikas valdnieks, zināms no latgaļu valdniekiem 13. gadsimtā. Viņa dzimta ir bijusi viena no ievērojamākajām latgaļu dižciltīgo dzimtām tajā laikā. Visvalža sievastēvs bija lietuviešu kunigaitis Daugerūts, tādēļ viņš piedalījies lietuviešu uzbrukumos gan Polockai, gan Rīgai.

Vetseke 13. gadsimta hronikās pieminēts kā Kokneses ķēniņš, kas līdz 1207. gadam bija Polockas kņaza Vladimira Vseslaviča vasalis.

Tālivaldis, Tālavas latgaļu valdnieks, vēlāk Trikātas novada vecākais, kas kopš 1208. gada kopā ar saviem dēliem bija bīskapa Alberta vasalis.

Lokers un Dorns – hronikās minēti kuršu valdnieki. Teiksmā par Hadingu vēstīts, ka kuršu vadonis Lokers uzvarējis dāņu vikingus un sagūstījis ķēniņu Hadingu. Savukārt teiksmā par Frodi vēstīts, ka kuršu ķēniņš Dorns paziņoja saviem karavīriem, ka naidnieku var uzveikt ar bezdarbību, novārdzinot ar badu un sērgām. Tādēļ viņš nopostīja pats savu zemi un atkāpās stipri nocietinātā pilskalnā kādas upes krastā.

Lamekins ir pēdējais un zināmākais kuršu ķēniņš 13. gadsimtā. Ventas lejteces kuršu valdnieks, ar kuru Romas pāvesta Gregorija IX vicelegāts Balduīns 1230. gadā noslēdza pakļaušanās līgumu par katoļu priesteru pieņemšanu savā zemē. Iespējams, ka tajā laikā karalis Lamekins valdīja visā Kursas valstī, jo līgums tika parakstīts kuršu vārdā ar valdnieka tiesībām raksturīgajām pilnvarām.

Kuršu ķoniņi

Ķoniņciema īpašā statusa simbols un piemineklis Peniķu ciltstēvam Andrejam – Peniķa stabs – ar Valsts heraldiskās komisijas apstiprinātu ģimenes ģerboni.

Foto: Autores foto

Kuršu ķoniņu dzimtu pēctečus var uzskatīt par ļoti senu vietējo valdnieku dzimtu mantiniekiem. Septiņu Kurzemes brīvciemu – Ķoniņciema, Kalējciema, Pliķu ciema, Ziemeļciema Turlavas pagastā, Dragūnciema Rumbas pagastā, Viesalgciema Snēpeles pagastā un Sausgaļciema Padures pagastā – iemītnieki, kam par dienestu ordeņa karaspēkā bija piešķirta virkne privilēģiju un zeme. No kuršu ķoniņu godības Kuldīgas apkaimes ciemos maz kas palicis pāri, taču Latvijā joprojām dzīvo viņu pēcteči ar uzvārdiem, kas raksturīgi Ķoniņu dzimtām: Tontegodi, Peniķi, Sirkanti, Šmēdiņi, Bartolti, Dragūni, Kalēji, Krēķi, Bergholci, Grinbergi un Snēpeļi. Ķoniņciemā, pie Atālmauļu mājām, – vienīgās saimniecības, kur vēl joprojām dzīvo kuršu ķoniņu pēcteči – Peniķu dzimta, uzstādīts Peniķa stabs (attēlā).

Turpat netālu atrodas Ķoniņciema Elku birzs – seno ķoniņu svētvieta, kurā līdz visjaunākajiem laikiem tika saglabātas daudzas pagāniskās tradīcijas.

Kuršu ķoniņi bija Livonijas ordeņa vasaļi un laika gaitā bija izveidojuši savu īpatnēju, noslēgtu kultūrvidi. Piemēram, 15. gadsimta sākumā caur Kurzemi ceļojušais franču bruņinieks Žilbērs de Lanuā ar izbrīnu savās ceļojuma piezīmēs aprakstījis savdabīgu pagānisma un kristietības priekšstatu saplūšanu, minot, ka joprojām esot daļa kuršu, kas savus mirušos, greznotus ar labākajām rotām, sadedzina kādā tuvākā birzī vai mežā tīras ozolu malkas sārtā un ticējuši — ja sārta dūmi ceļas stāvus gaisā, mirušā dvēsele ir glābta, bet, ja dūmus nes sānis, dvēsele ir zudusi. Mūsdienās birzs joprojām ir apskatāma, tai pa vidu iet asfaltēts ceļš, bet birzs dienvidu pusē aug dižliepa ar apkārtmēru vairāk nekā 4,3 metri, kas uzskatāma par senāko svētbirzs dzīvo liecinieci.