Atskatāmies uz aizvadīto nedēļu: Rēzekne lūdz naudu, dubultslazdi un piesārņotā jūra

Cilvēks. Rēzeknes (ne)saimnieks. Rēzekne lūdz naudu – šādi vēstījumi dažādās formās, tajā skaitā karikatūrās, aizvadītajā nedēļā parādījās Latvijas medijos. Grūtībās nonākušajiem jāpalīdz, taču jautājums ir arī par to, kā Latgales pilsēta līdz tam nonākusi. Vai šī situācija neatklāj arī ilggadējā pilsētas vadītāja Aleksandra Bartaševiča nesaimnieciskumu? Turklāt tas uzreiz liek atcerēties arī viņa politisko orientāciju, kas pat "Saskaņai" izrādījusies pārāk prokrieviska.

"Pašvaldība, kas būvē SPA, divreiz mēnesī izdod krāsainu astoņu lappušu avīzi, turklāt ne vien latviešu, bet arī krievu valodā... tiks "finansiāli stabilizēta"?!" – acīmredzamu neizpratni ierakstā tviterī pauž bijusī Konkurences padomes vadītāja, pašreizējā Saeimas deputāte Skaidrīte Ābrama ("Progresīvie"). Tieši rekreācijas centra būvniecība pie Kovšu ezera, kura kopējās izmaksas ir vairāk nekā 12 miljoni eiro, ir viens no galvenajiem iemesliem pašreizējai krīzei, lai gan šāds veidojums nebūt nav kas tāds, kas būtu pirmā nepieciešamība pašvaldībā. Kā noprotams, šā objekta tapšana iepriekš bija iecerēta ciešā sadarbībā ar Krieviju un Baltkrieviju (gan būvniecības procesā, gan acīmredzot arī vēlāk izmantošanā), kas tagad, protams, vairs nav iespējams gan sankciju, gan kopējās politikas dēļ. Šis noteikti būtu iemesls sīkāk pavērtēt arī pārējo Rēzeknes domes saimniecisko darbību, un tas varētu kļūt par iemeslu mēra atstādināšanai. Pagaidām gan par to aktīvi runā tikai Rēzeknes domes opozīcija, kamēr vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Māris Sprindžuks ir atturīgs. Viņš jau iepriekš licis saprast, ka tādi instrumenti kā pašvaldības vadītāja atstādināšana vai domes atlaišana būtu pēdējie viņa arsenālā.

Pats Bartaševičs vainu neatzīst, par galveno iemeslu sauc nodokļu ieņēmumu samazināšanos 2022. gadā, nevis kādas savas darbības. 

Rēzeknes domi viņš vada jau kopš 2013. gada, un, kā jau bieži pie tik ilgstošas varas koncentrēšanās viena politiķa rokās, pašvaldība riskē kļūt par tādu kā nelielu "karalisti". Lai gan Rēzeknes domē Bartaševičs ievēlēts no "Saskaņas", viņš šajā politiskajā spēkā ienācis no radikālā flanga – kopā ar Alfrēda Rubika Sociālistisko partiju. Bijis viens no tiem pašvaldību vadītājiem, kas parakstījušies par valsts valodas statusu krievu valodai. Kad pērn "Saskaņa" nosodīja Krievijas uzbrukumu Ukrainai, Bartaševičs partijas domes sēdē rosināja to saukt par "konfliktu", nevis karu, mudinājis rēķināties ar iespējamo Krievijas uzvaru un ieteicis vienoties par drošības garantijām no Krievijas puses. Tā viņa ieskatā esot "neitrāla pozīcija". Iepriekš viņa "neitralitāte" izpaudusies, arī pretojoties Latvijas dalībai NATO – 90. gados viņš bija kustības "Par neitralitāti" un Saeimas deputātu grupas "Latvija – ārpus NATO, Latvija – neitrāla valsts" loceklis.

Bažas. Nelaime novērsta, jautājumi palikuši

Aizvadītā nedēļa Latvijā sākās ar avāriju. Sabrūkot Liepājas attīrīšanas iekārtas rezervuāra sienai, Baltijas jūrā ieplūda tūkstošiem kubikmetru neattīrītu notekūdeņu. Pēc Valsts vides dienesta (VVD) sākotnējām aplēsēm, jūrā varētu būt noplūduši aptuveni 1250 kubikmetri neattīrītu notekūdeņu. Taču vēlāk VVD ziņoja citus skaitļus – noplūstot ap 400 kubikmetru notekūdeņu stundā. Tā kā noplūdi izdevās apturēt tikai naktī uz otrdienu, jūrā nokļuvušo notekūdeņu apjoms ir liels.

Avārija esot novērsta. Taču rodas jautājumi, uz kuriem nav atbilžu. Kā varēja sabrukt iekārta, kas no visām pilsētas attīrīšanas iekārtām ir visjaunākā? Pēc dažu būvekspertu domām, varbūtējie avārijas cēloņi varētu būt divi. Pirmais – būvnieku, uzņēmuma "Vega 1", celtnieku nolaidība, izmantojot rezervuāra būvniecībā prasībām neatbilstošu cementu un nepietiekamas stiprības metāla armatūru. Otrais – uzņēmuma "Liepājas ūdens" darbinieku nolaidība, neievērojot iekārtas ekspluatācijas noteikumus. Piemēram, rezervuārā, iespējams, bijis noteikumiem neatbilstošs, pārāk liels notekūdeņu apjoms un kādā brīdī rezervuāra siena neizturējusi ūdens spiedienu.

Sabrukšanas cēloņus mēģinās noskaidrot Rīgas Tehniskās universitātes būvniecības lietpratēji. Taču sabiedrība gaida atbildes uz vēl dažiem jautājumiem. 

Piemēram, vai nevar sabrukt citas, senāk uzceltās Liepājas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas?

Kaut arī uzsākta kriminālizmeklēšana par notikušo, rodas nelāgs iespaids, ka VVD, Veselības inspekcijas un Liepājas pašvaldības pūliņi galvenokārt vērsti uz sabiedrības satraukuma mazināšanu. Sak, nekas briesmīgs nav noticis, peldēties jūrā varot, paliekošas ietekmes uz jūras ekosistēmu neesot. Tūlīt pēc avārijas zinātniskā institūta "Bior" direktore, mikrobioloģe Olga Vilciņa TV24 kanālā gan pauda, ka šādos apstākļos neviens mikrobiologs neteiks, ka var peldēties droši, zinot jūrā noplūdušās kanalizācijas saturu, kurā ir izkārnījumi, urīns, ķermeņa šķidrumi, pārtikas atlikumi un citi atkritumi, kuri var izraisīt saslimšanu. Ekologi uzskata, ka neattīrīto notekūdeņu piesārņojums nekur nav zudis un tik drīz nezudīs. Liepājai labvēlīga vēja virziena un jūras straumju ietekmē netīrumu plankums, iespējams, aizceļojis tālāk jūrā, kur Veselības inspekcija nav varējusi paņemt ūdens paraugus analīzēm.

Izgāšanās. Dubultslazdi

Tas, ka nedēļas laikā aizmūk divi apcietinātie – viens no Centrālcietuma, otrs no policijas busiņa –, ir sakritība. No cietumiem Latvijā vispār izbēg reti – no Centrālcietuma pēdējoreiz 2006. gadā. 2021. gadā bija gadījums Jēkabpils cietumā, 2015. gadā – Olaines cietumā. Tie, kas bijuši cietumos (kā ieslodzītie vai to apmeklētāji), zina, ka apsardze ir vērā ņemama: sargi, inženierbūves, signalizācija, sensori, speciāla pārvietošanas loģistika utt. Protams, neviena sistēma nav pilnīga. Gadās cilvēciskas kļūdas, arī daļa cietumnieku nav muļķi, un viņi vēro, analizē, meklē apsardzes sistēmas vājās vietas, reizēm tiek piesaistīti milzīgi finansiāli, tehniskie un fiziskie (rakšana) resursi, lai tiktu brīvībā, – par to mēs vairāk gan lasām ziņās no Latīņamerikas.

Apcietinātais Māris Kovaļovs no Centrālcietuma svētdien, 23. jūlijā, izbēga, pārvarot vairāk nekā četrus metrus augstus dzeloņstiepļu žogus un citus šķēršļus. Kā viņam tas izdevās, tagad analizē Ieslodzījuma vietu pārvalde. 

Izskatās, ka bēgšana notikusi bez pamatīgas gatavošanās, un pēc tam bēgļa rīcība bija muļķīga – pēc dažām stundām policija viņu notvērusi mājās pie mātes. 

Skaidrs, ka tās ir vietas, kuras policija apmeklē vispirms. Taču bēgļa tvarstīšanu nācās pamatīgi izbaudīt arī sabiedrībai – policija iedarbināja operāciju "Slazdi", nobloķējot satiksmi vairākās ielās, kas ved ārā no Rīgas, un pārbaudot katru automašīnu.

Pagāja četras dienas, un rīdzinieki atkal iekrita policijas "Slazdos"! Šoreiz no policijas transporta bija izbēdzis aizdomās par laupīšanu apcietinātais Mārtiņš Cesmanis. Aizbēgt no policijas busiņa trīs policistu klātbūtnē, turklāt saslēgtam rokudzelžos, arī nav vienkārši. Skaidrs, ka šajā gadījumā policisti pieļāvuši kādu vai vairākas kļūdas. Kādas tieši, noskaidros izmeklēšanā. Atkal Rīgā bija operācija "Slazdi", kas ilga visu ceturtdienas vakaru, un vēl pusnaktī daudzi autobraucēji bija iestrēguši Rīgas centrā. Bēgli nākamajā dienā aizturēja kādas Rīgas mājās pagrabā ar zagtiem apaviem kājās un ar rokudzelžiem uz rokām.

Lai cik sliktus vārdus mēs par šiem gadījumiem veltītu policijai, prieks, ka abos gadījumos bēgļus operatīvi noķēra un nebija cietušo. Ja neskaita pilsoņus, kuriem neērtības izraisīja policijas izsludinātās meklēšanas operācijas un kuri savu sašutumu pauda sociālos tīklos – par automobiļu pārmeklēšanu un tādējādi lielajiem sastrēgumiem Rīgā. Manuprāt, tāda attieksme ir nožēlojama. 

Ja demokrātiskā valstī no cietuma vai policijas aizbēg cilvēks, sabiedrībai jāsolidarizējas ar likuma sargiem, jāpiecieš īslaicīgas neērtības un jāpalīdz noķert bēgli. 

Latvija nedrīkst kļūt par valsti, kur var aizmukt no apcietinājuma un pazust, bet sabiedrībai vienalga. Noteikti ar vislielāko interesi abiem notikumiem līdzi sekoja cietumnieki. Varat būt droši: veiksmīga aizbēgšana vienmēr rod sekotājus. Tas jāsaprot sabiedrībai, liekas minūtes pavadot sastrēgumos, likumsargiem, uzlabojot savu darbu, un arī arhitektiem un inženieriem, būvējot jauno cietumu Liepājā. Lai slazdi bēgļiem nekļūtu par slazdiem sabiedrībai.

Sašutums. Gards kumoss propagandistiem

Krievu tiesību aktīviste daugavpiliete Olga Petkeviča, kura pirms vairākiem gadiem bija Daugavpils pilsētas pašvaldības vadītāja Riharda Eigima padomniece komunikācijas jautājumos, uzņēmusi video, kurš aizvadītajā nedēļā aktīvi tika apspriests sociālajos tīklos un kļuvis par gardu kumosu arī Krievijas propagandai. Video redzams, kā pensijas vecuma sievieti no transportlīdzekļa ar speciālām nestuvēm divi vīrieši nes uz "Latgales mācību centru", kur viņai jākārto latviešu valodas eksāmens, lai saņemtu pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Saskaņā ar Imigrācijas likuma grozījumiem pašreizējo uzturēšanās atļauju termiņš Krievijas Federācijas pilsoņiem beidzas šī gada 1. septembrī. Atkārtoti atļauju vairs nevar saņemt, ja līdz 75 gadu vecumam nav nokārtots valsts valodas eksāmens pamatlīmeņa pakāpē. Taču likumu pavadošajos Ministru kabineta noteikumos ir norādīts, kādos gadījumos Krievijas pilsonis no eksāmena ir atbrīvojams. Viens no iemesliem ir ar veselības stāvokli saistīti funkcionēšanas ierobežojumi. Taču video autore, par Krievijas pilsoņiem gādīgā 

Petkeviča, kura vēlējusies parādīt, cik necilvēcīgi Latvijā vēršas pret krieviem, ne ar pušplēstu vārdu neieminas, kāpēc krievu pensionāre nav izmantojusi iespēju saņemt no ārsta izrakstu par viņas veselības stāvokli, 

lai to iesniegtu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP).

Diemžēl ne PMLP, ne arī Valsts izglītības un satura centrs nav reaģējis uz šo Krievijas propagandistiem labvēlīgo sižetu. Bet ar to nekavējoties dalījies Krievijas labvēlis Ainārs Šlesers, virkne "Telegram" grupu, kuras izplata Krievijas propagandu, kā arī žurnāliste Inga Spriņģe, kura tviterī pārmet Nacionālajai apvienībai, ka tā atbildīga par video redzamo situāciju.

Krievijas pilsone LTV raidījumā "Panorāma" sacīja, ka viņa visu mūžu esot dzīvojusi krieviskā vidē, tāpēc viņai neesot bijusi vajadzība mācīties latviešu valodu. Skaidrs, ka viņa to būtu varējusi izdarīt agrāk, ja vien cienītu valsti, kurā dzīvo.

Sagatavojuši: Māris Antonevičs, Zigfrīds Dzedulis, Artis Drēziņš, Māra Libeka.