10.1 °C
Rīgas Lielajiem kapiem svētdien, 7. maijā apritēja 250. gadskārta kopš to dibināšanas, kas tika atzīmēta ar diviem īpašiem notikumiem - svinīgo dievkalpojumu Augšāmcelšanās draudzes baznīcā un Dr. philol. Jura Millera grāmatas "Lielie kapi Rīgā" atvēršanu.
Kapsētas vēsturei veltītā grāmata "Lielie kapi Rīgā" ir pirmais zinātniskais pētījums par Rīgas Lielo kapu vēsturi. Tās atvēršanā svinīgās uzrunas teica mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis, Rīgas Pieminekļu aģentūras vadītājs Gunārs Nāgels, Nacionālā Kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs Juris Dambis, zinātnieki Janīna Kursīte un Juris Ciganovs, Lielo kapu vēstures entuziasts Gunārs Ārmanis, kā arī Rīgas domes pārstāvji Rita Eva Našeniece un Laima Geikina.
Pasākumu ar savu klātbūtni pagodināja arī fotogrāfs Atis Ieviņš, kurš 1973. gadā veidoja vienu no apjomīgākajām fotokolekcijām, fiksējot Lielo kapu zūdošo krāšņumu, un turpat 100 gadus vecais ilggadējais Vecās sv. Ģertrūdes draudzes mācītājs Romāns Skuja, kurš vēl padomju okupācijas laikā Lielajos kapos organizēja kapu svētkus. Grāmatas atvēršanas svinīgajā pasākumā uzstājās ērģelniece Larisa Carjkova un dziedātājs Juris Vizbulis.
Rīgas Lielie kapi tika izveidoti 1773. gadā - pirmais apbedījums te veikts tieši 7.maijā un turpmākajos gados visas trīs jaunizveidotās kapsētas - Jēkaba draudzes kapi, Pokrova kapi un Pilsētas draudžu kapi pakāpeniski paplašinoties saplūda vienotā veselumā, izveidojot kapsētu, ko mūsdienās dēvējam par Lielajiem kapiem. Kapsētai īpaši traģisks bija 20.gadsimts, kad padomju okupācijas laikā tika iznīcināti aptuveni 90% no kapsētas apbedījumiem, nojauktas daudzas dzimtu kapličas, pāri kapsētas teritorijai izveidota tagadējā Senču iela un izbūvēta siltumtrases maģistrāle.
"Rīgas Lielie kapi ir īpaši Latvijas kultūrvēsturē - te apbedīti mūsu nācijas pašnoteikšanās idejas aizsācēji, rakstnieki, politiķi, aktieri, ekonomisti, zinātnieki, mūziķi, kuru vārdus padomju vara centās dzēst no sabiedrības apziņas. Tomēr dažu vēsturisko personību apbedījumi te ir saglabājušies - vēl šodien varam skatīt, piemēram, Andreja Pumpura, Krišjāņa Barona, Kristapa Berga un daudzu citu Latvijas vēsturei nozīmīgu personību kapavietas", stāsta grāmatas "Lielie kapi Rīgā" autors Dr. philol. Juris Millers.
"Nenoliedzami, viens no kapsētas postīšanas iemesliem bija arī tas, ka te atdusējās Latvijas baltvācu kopienas spilgtākie pārstāvji, kuru pieminēšana padomju okupācijas laikā bija absolūti nevēlama."
336 lappuses biezā A-4 formāta grāmata "Lielie kapi Rīgā" ir Dr. philol. Jura Millera otrā zinātniskā monogrāfija, kuras recenzenti ir Dr. philol. Janīna Kursīte un Dr. hist. Juris Ciganovs. Grāmatā ir aplūkota kapsētas vēsture no tās dibināšanas brīža 1773. gadā līdz pat mūsdienām, aprakstot kapsētas izveidi, attīstību, uzplaukumu, norietu un atdzimšanu. Šis ir pirmais un pagaidām vienīgais tik apjomīgais zinātniskais pētījums par Rīgas Lielajiem kapiem, kas bagātīgi ilustrēts ar unikāliem Lielo kapu attēliem - te atrodami gan vissenākie, 18. un 19. gs. mijā tapušie Johana Kristofa Broces un Dr. med. Oto fon Hūna veidotie kapsētas pieminekļu zīmējumi, gan senākās zināmās - ap 1900. gadu tapušās Oskara Emila Šmita veidotās fotogrāfijas. Pirmo reizi tiek publicēti arī mācītāja Roberta Feldmaņa 1969. gadā veidotie Senču ielas izbūves kadri, fotogrāfijas vecmeistara Gunāra Bindes 1965. gada fotosesija ar režisori Māru Ķimeli un scenogrāfu Andri Freibergu Lielajos kapos, kā arī mākslas zinātnieka Imanta Lancmaņa veidoto attēlu un zīmējumu kolekcija. "Īpaši es vēlētos izcelt Lielo kapu vēstures entuziasta Gunāra Ārmaņa un fotogrāfa Ata Ieviņa 1973. gadā veikto kapsētas fotofiksāciju - šī kolekcija ir apjomīgākā, kas bagātīgi izmantota arī grāmatā", stāsta autors.
Padomju okupācijas laika un kapsētas postīšanas hroniku ir aprakstījis Dr. hist. Mārtiņš Mintaurs, kura vākums ir papildināts ar unikālām sociālās atmiņas liecībām - intervijām ar 1970.-1980.gadu akmeņkaļiem, kuri strādāja uzņēmumā "Granīts" un kombinātā "Māksla" un aktīvi piedalījās Lielo kapu industriālajā vandālismā, veicot pieminekļu demontāžu un to pārstrādi. Grāmata ir izdota ar Rīgas domes atbalstu, bet Valsts kultūrkapitāla fonds tās tapšanas laikā divas reizes atteica jebkādu atbalstu.
"Šāda VKKF nav pārsteidzoša - vēl Eižens Upmanis teica, ka Kultūrkapitāla fonds kapus nemīl - gadu desmitu gaitā nekas nav mainījies.
Acīmredzot, VKKF pārstāvji sevi uzskata par nemirstīgiem, kuri paši nekad neatdusēsies kapos, kā arī uzskata par pašsaprotamu lietu turpināt padomju okupantu piekopto praksi - iznīcināt mirušo piemiņu, neatbalstot Lielo kapu zinātnisko un vēsturisko izpēti. Neskatoties uz šādu VKKF attieksmi, grāmatā ir iekļauti tās tapšanas laikā nejauši atklāti unikāli dokumenti - ap 1884. gadu tapušie kapsētas plāni ar detalizētu apbedījumu izvietojumu un uzvārdiem, pateicoties kuriem nākotnē būs iespējams ļoti precīzi atrast daudzu te kādreiz apbedīto precīzās kapavietas. Drīzā nākotnē ir paredzēta kapsētas digitālās kartes izveide un publicēšana internetā," piebilst Juris Millers.
