Vēdzele, ja uz savas takas paņem ēsmu, nekur neiet prom.

Tā ir noslēpumiem, piedzīvojumiem un pat ar mistisku pieskaņu apvīta cope. Tā ir meditācija, un, ja dodies kompānijā, ļoti laba iespēja ar draugiem vēl vairāk satuvināties.

Pati cope ir primitīva, bet process ir tā vērts. Visbiežāk izvēlos meditācijas procesu. Viens. Nakts. Klusums. Saplūsti ar nakti, upi, mežu – kļūsti par kaut ko pirmatnēju –, nedaudz biedējoši, bet absolūta harmonija. Skaidri apzinies, ka neesi vienīgais, kas neguļ. Tās ir tur. Izgājušas medībās. Es esmu te – medībās uz tām.

Sagatavošanās vēdzeļu copei

  1. Siltas drēbes. Parasti velku ziemas copes drēbes – puskombinezonu un ziemas jaku. Tā tikai šķiet, ka temperatūra +/- 5 grādi, tas nekas, bet jārēķinās, ka cope ir absolūtā mierā. Un, ja nu vējš, putenis vai viss kopā, ļoti ātri vēsums piezogas.
  2. Gaisma. Bez tās nekāda cope nesanāks. Ar telefona apgaismojumu nekas neizdosies. Pieres LED lukturītis un rezerves baterijas ir obligātas. Neiesaku lietot lukturīšus ar akumulatoriem, tie lai paliek papardes ziedu meklētājiem vasaras īsajās, siltajās naktīs.
  3. Saliekams copes krēsls.
  4. Termoss ar karstu tēju, lai uzturētu iekšēju siltumu (ja nav stūrētājs, tad balzamiņu pie tējas), kaut ko ēdamu, jo ēdot kuņģītis darbojas un var izturēt ilgāk būt nomodā. Aizmigt nedrīkst.
  5. Uzlādēts telefons. Tā ir drošība. Ir nācies iestigt ar auto – tad divos naktī zvans draugam, vai, nedod dievs, iekrīti tumsā kādā bebra bedrē, var izsaukt palīdzību.
  6. Rezerves drēbes, zeķes, apavi autiņā. Esmu ieslīdējis ūdenī. Ar to arī cope beidzās. Esiet uzmanīgi nakts copē! Vēdzeļu copē nav strauji jāskrien pie kāta, jāķer, jācērt. Var paslīdēt. Vēdzele, ja paņem, – tā ierij un ir galā.