Makšķernieks un youtube kanāla Cope Latvijā TV veidotājs, ekonomists Kristaps Vītols stāsta, ka copes un filmēšanas apvienošana nozīmē to, ka noķerto zivju skaits samazinās aptuveni par trešdaļu. Tomēr skatītāju sniegtā atgriezeniskā saikne ir tik jaudīga, ka tagad regulāra satura ražošana kļuvusi par tādām kā neoficiālām saistībām pret tiem, kuri skatās viņa ierakstus.Taču te ir kāda nianse. Mēs visi zinām anonīmo interneta komentētāju, dīvāna ekspertu un citu riebekļu spēju uzrakstīt kaut ko sliktu par jebkuru labu ziņu. Un te Kristaps izsaka kādu dīvainu sakarību: labākie viņa satura popularizētāji esot tieši šie virtuālās pasaules riebekļi.

Daudzi makšķernieki, kuri filmē un pēc tam šos video publisko, nemaz nesaka, kur tas viss noticis. Tu to nemaz tik bieži neslēp.

Nav tā, ka es bieži teiktu, kur copēju. Ja aizbraucu uz tādām zināmākām vietām kā Salaca, Gauja, uz citām upēm, to gan neslēpju, jo zivis upē migrē, visu laiku pārvietojas, tās nevar izķert. Ja dodos uz kādu lielāku ūdenstilpi – dīķi, ezeru –, to gan cenšos neatklāt. Jo zinu, ka uz turieni var aizbraukt citi, salikt 50 ūdas vai tīklus un šo resursu krietni patukšot. Un pēc tam tas neatjaunosies tik ātri, kā tas notiek tad, ja zivis ienāk no jūras. Tāpēc es tādas vietas cenšos neatklāt, īpaši, ja zinu, ka zivju krājums tur ir liels.

Man pašam ir ūdensizturīga kamera, dažas reizes esmu pamēģinājis filmēt makšķerēšanas procesu un esmu sapratis, ka tad visa copes burvība zūd, jo tu sāc domāt ne tikai par zivi, bet par kadru.