Ir dzirdētas daudzas leģendas, ka piraijas spējīgas ar lielu dzīvnieku tikt galā pat nepilnas pusstundas laikā. Tikko sajutušas pilienu asiņu, tās pārvēršas par trakojošu briesmoni un uzbrūk visam, kas trāpās to ceļā.

Zivis nav lielas, pieauguši eksemplāri spēj sasniegt tikai 20 cm garumu, mātītes violetas, tēviņiem zili melna nokrāsa, var būt tā, ka zivs apakšējā daļa ir koši sarkana. Skaista zivtiņa, vai ne? Taču labāk ar to brīvā dabā netikties, vienas no asinskārākajām zivīm pasaulē, pietiek vien uzmest aci tās purnam, lai kaut nedaudz sabītos, jo viss žoklis nosēts ar daudziem asiem zobiem, kuriem ir piramīdas forma.

Pats nosaukums “piraija” ir pilns ar draudiem. Vārds “piraija” ir aizgūts no Dienvidamerikas indiāņiem un nozīmē “zobu dēmons”. Viņu zobi patiešām ir biedējoši. Žokļa muskuļi ir ļoti spēcīgi attīstīti, un piraija kā ar nazi var “nogriezt” mazāku vai lielāku gabalu. Tā nevis saplēš laupījumu, bet sagriež to pa daļām – kā ķirurgs ar skalpeli. Zobi ir ļoti asi, pat visbiezākā āda nespēs pasargāt no kodiena. Pieauguša piraija var viegli pārkost nūju vai cilvēka pirkstu. Tai pa zobam ir pat tērauda stieple. Piraijas īpaši bīstamas ir nārsta laikā, sākumā par jauno paaudzi rūpējas abi vecāki, bet vēlāk visas rūpes gulstas uz tēviņa pleciem.