Ziemas filozofijas ābece tiek vērta ciet, jānotrauc putekļi no atvērto ūdeņu inventāra un jāmetas jaunos piedzīvojumos. Pavasari uzticīgi iesāku ar asaru copi upēs, tad nu šajā reizē par to.

Pirms inventāra izvēles noteikti jāsaprot virziens, kurā doties. Sākotnēji iespēju robežās ir vērts iepazīties ar upju ūdens līmeni, kas ļauj izprast potenciālos apstākļus. Upes ir ļoti pateicīgas, lai tās varētu nolasīt. Nonākot pie izvēlētā upes posma, sākas pats vērtīgākais – vērošana. Ir milzum daudz dažādu faktoru, kuri pastāsta daudz vērtīga par kopainu un zivju iespējamo uzturēšanās vietu. Augsts vai vidēji augsts ūdens līmenis nereti var būt sabiedrotais. Pie šāda ūdenslīmeņa zivis ir spiestas uzturēties upju atstraumēs, pietekās vai vecupēs, lai varētu mierīgi pārlaist palu ūdeņus.

Dzīvība virs ūdens arī ir satriecoša indikācija, jo zivis ir jāķer tur, kur tās ir, nereti gudras lietas ir ļoti vienkāršas. Ir kļuvuši aktīvi arī lērums ūdensputnu, kuri vēlas iestiprināties, tādēļ ir vērtīgi tos novērot. Vairākums šo putnu ir ieradušies uz copi, nereti parādot priekšā, kur zem ūdens ir dzīvība. Tādi savdabīgi dabas eholoti. Dodoties uz upi, pavasarī noteikti jāapbruņojas ar sviestmaizi un kādu sauju pacietības. Pēc ledus iziešanas zem ūdens sarodas jauni ķērāji, kā arī zivis var domāt pretēji makšķernieka loģikai un būt dažreiz desmit soļu attālumā, citreiz kilometra attālumā.