Ir 9. oktobris. Atkal ceļoju ar vilcienu. Šoreiz dodos uz Valmieras Dizaina un mākslas vidusskolu, lai tur pasniegtu meistarklasi. Knapi paspēju uz vilcienu, kur iekāpjot sajūta jau ir daudz citādāka nekā iepriekš. Varbūt pēdējais vagons, A klase? Priekšā galdiņš, daudz vietas.

Novietoju savu melno čemodānu ar mūzikas instrumentiem bagāžas nodaļā virs kādas sievietes galvas. Cerams, nenoslīdēs. Man pretim apsēžas kāds vīrietis, kurš izvēlējies iekarināt aptuveni septiņus auskarus vienā ausī, un novēl man uz veselību, kad šķaudu. Nodomāju, ka gan jau viņam sava vieta Valmierā, dzīvo savā pasaulē. Ir jau skaisti, kad cilvēki tā atļaujas darīt, ja vien tas galvenokārt nāk no iekšējās brīvības, ne lai kādam ko pierādītu.

Liekas, ka atmosfēra vilcienā ir jauka, lai gan gulējis esmu pavisam maz. Spēlēšanai un lekcijai sāku gatavoties tikai divpadsmitos naktī, kas vilkās līdz puspieciem. Nebiju labu laiku spēlējis izvēlēto programmu. Vienam būt atbildīgam gan par muzikālo, gan vizuālo priekšnesumu ir dubulta atbildība, turklāt ar laiku notiek tā, ka faili mēdz pazust un nākas nodarboties arī ar to meklēšanu vai aizstāšanu. Vizuālā datorprogrammas licence arī beigusies, tas viss jārisina vilcienā. Labi arī, ka ir forši draugi, kas palīdz, un ar visu tieku galā. Jūs jautāsiet, kāpēc nesāku gatavoties ātrāk? Atbilde ir vienkārša. Biju aizņemts. Gatavojos makšķerēšanai!