Pēdējos gados makšķernieku vidū īpaši populāri ir kļuvuši balansieri un horizontālie Rattlin tipa vizuļi.

Kopā ar decembri arī mūsu dzimtenē ir pirmie nopietnie mīnusi. Ledus lēnām pārklāj ūdenstilpes. Pirmkārt jau mazos dīķīšus un ezeriņus, un visbeidzot arī lielākas upes ar vidēju straumi. Tiklīdz ledus sasniedz 5 cm biezumu, var doties makšķerēt.

Lielākā daļa makšķernieku ar nepacietību gaida decembri, jo šajā mēnesī daudziem sākas tik iemīļotais copes laiks uz pirmā ledus, solot nesalīdzināmu prieku, interesi un panākumus, tas viss saistīts ar zivju izvilkšanu ar plāno aukliņu. Daži pieredzes bagāti copmaņi izmanto tik tievas aukliņas, kas it kā ņemtas no zirnekļa tīkla.

Tiklīdz ledus apvalks pārklāj ūdenskrātuves virsmu, zivju aktivitāte strauji samazinās. Tas ir saistīts ar pārtikas trūkumu, visu ūdensaugu nogrimšanu lejā, kā arī ar strauju skābekļa līmeņa pazemināšanos ūdenī. Pirmkārt, tas attiecas uz seklajām ūdenstilpēm. Jau pēc dažām dienām zivis pierod pie radušās situācijas un atkal kļūst aktīvas, un turpina meklēt. Ar dažu dienu intervālu zivis barojas, līdz iestājas “dziļā ziema” un par barību zivis izrāda pavisam minimālu interesi.

Viena no ziemas makšķerēšanas priekšrocībām ir fakts, ka makšķernieks nav ierobežots makšķerēšanas vietas izvēlē, jo, pateicoties ledum, viņš var apstāties jebkurā sev tīkamā vietā, izcirst vai izurbt āliņģus un sākt copēt. Decembra sākumā zivis jāmeklē tajās pašās vietās, kur tās pieteicās atklātā ūdens periodā, jo aļģes un ūdensaugi vēl nav nogrimuši un sākuši pūšanas procesu. Tas nozīmē, ka tur tās var atrast sev barību, dažādus kāpurus, ūdens kukaiņus un citus mazus un sīkus ūdens “dzīvnieciņus”.