Aizvadītajā gadā Latvijas teātros parādījās veseli četri Raiņa iestudējumi. Bet ir aktrise, kura savu zvaigznes mūžu iezīmējusi ar Spīdolu, pēcāk bijusi gan Spīdolas un Lāčplēša meita Dedze, gan Mirdza "Vaidelotē", gan tagad Aspazija "Spīdolas naktī". Indrai Briķei šogad nozīmīgs notikums, ko oficiāli neatzīmē, bet patiesībā tas tāds ir. Aprit trīsdesmit gadi, kopš viņa ir Dailes teātra aktrise.
Tie ir mani elki, teic aktrise, rādot uz mazām bildītēm, piestiprinātām pie spoguļa grimētavā Dailes teātrī. "Pirms katras izrādes es noskaitu Tēvreizi. Paskatos uz... [aktrise pamet skatu uz Jēzu Kristu...], pēc tam uz Kroderu, tad uz savu dēlu un mazmeitiņu. Un Tēvreize noslēgusies. Tagad te pie spoguļa arī mans Rainītis un Aspazija. Fotogrāfiju ar viņiem abiem uzdāvināja Krūzkops [Viestura Kairiša iestudētajā izrādē "Spīdolas nakts" Dailes teātrī Arturs Krūzkops spēlē Raini]. Bija iegājis tepat netālajā Raiņa un Aspazijas muzejā. Tagad pirms katras "Spīdolas nakts" izrādes, kad spēlēju Aspaziju, es paskatos uz šo bildīti. Dzejnieku pāris nu ir kā mana ģimene…"
Pavilkusi vaļā grimētavas galdiņa atvilktni, aktrise izņem rūtiņu kladi. Tā esot viņas "grāmata", kurā pierakstītas visas mūžā nospēlētās lomas. Teātrī Aspazija nu ir simtu sešdesmitā. Kino būs mazāk, trīsdesmit septiņas.
"Gadās, izrādi nospēlē, noņem no repertuāra un pēc brīža vairs neatmini, kā tavu varoni sauca… Bet ir lomas uz mūžu. Vari naktī pamosties un visu tekstu norunāt… Kā Jaunsudrabiņa Aija, Čehova Kaija, Raiņa Spīdola… Kaut kā tā dzīvē sanācis – Liepājā nospēlētās izrādes pēc gadiem vēlreiz atgriezušās. Kā "Vējiem līdzi", kur Liepājā spēlēju Skārletu, bet Dailē viņas mammīti, kā "Ugunī un naktī".
Indra, pirmajā mirklī gleznā pie sienas te, jūsu grimētavā, Viju Artmani neatpazinu…
Tur viņa jaunībā, vēl rudiem matiem. Artmanes jubilejas atceres koncertā kāds, kura vārdu tā arī nezinām, uzdāvināja teātrim Artmanes portretu, kura autors arī nav noskaidrots. Kad sprieda, kur darbu novietot, teicu, noteikti vēlos to piekārt te, jo šī grimētava ir kā piemiņa izcilajai dailēnietei. Viņa šeit savulaik pieņēma mani pie sevis. Spēlēja manas Džuljetas Aukli. Izrādē "Sirdij ir spārni" Vija bija Zenta Mauriņa vecumdienās, es brieduma gados un Vita Vārpiņa jaunībā. Un, protams, "Terēza Rakēna", pirmā izrāde, kur tā ļoti kopā strādājām pie Gruzdova. Es spēlēju Rakēnu, Vija mana vīra māti. Šajā ģērbtuvē abas dzīvojām no rīta līdz vēlai naktij, runājām par dzīvi, teātri… Tā vienā grimētavā kopš 1993. gada.
Gadā, kad kļuvāt par Dailes teātra štata aktrisi.
Spēlējot Liepājā, par Rīgu nesapņoju. Liepājā manas saknes, visi tuvinieki. Un man bija savs režisors Oļģerts Kroders, ļoti skaistas lomas. Bet, kad Kroders pārgāja uz Nacionālo, vairākus gadus Liepājā jutos samērā pamesta un vientuļa. Tiesa, Kroders mani aicināja līdzi uz Nacionālo, bet es negāju. Jo tas nebūtu godīgi pret citiem aktieriem, ka režisors teātrī ienāk ar saviem ieredzētiem. Bet, kad Jurim Rijniekam piedāvāja dibināt Jauno Rīgas teātri, tad gan bez domāšanas gāju viņam līdzi, jo nospriedu – būšu jaunā vietā un neviena cita vietu neaizņemšu. Tas, protams, bija lēciens aukstā ūdenī. Bet es sapratu – ja palikšu Liepājā, kā aktrise būšu mirusi. Taču viegli mums negāja.