Pēc tam kad 1. septembrī notikušajās vēlēšanās divās Vācijas federālajās zemēs – Tīringenē un Saksijā – labus rezultātus guva partija "Alternatīva Vācijai" ("AfD"), kārtējo reizi izskanēja atgādinājumi, ka šīs partijas līderi un acīmredzot arī daļa atbalstītāju simpatizē Krievijai. 

Tas tā tiešām ir, un tas ir nožēlojami, tomēr tas neatceļ jautājumu par šādu simpātiju iemesliem. Paturot prātā arī to, ka līdzīga situācija ir vērojama arī citos Eiropas politiskajos grupējumos (Francija, Itālija, Austrija, Nīderlande, Beļģija), kurus ierasti apzīmē par galēji labējiem.

Visvienkāršākais, protams, ir deklarēt, ka šie cilvēki ir neizglītoti (var arī lietot skarbāku apzīmējumu). Tomēr relatīvi ilgs laiks, kādu esmu veltījis šo kustību analīzei, neļauj man mētāties ar šādiem apgalvojumiem, toties vedina pārdomāt, kur kaut kas līdzīgs Eiropas vēsturē ir jau bijis. Proti, jums kā pilsonim ir lieli iebildumi pret kaut kādu tendenci – mūs interesējošā gadījumā tā ir imigrācija uz Eiropu no t. s. trešajām valstīm, tas ir t. s. kreiso liberāļu diskurss, tas ir elites savtīgums un paštaisnums. Man šķiet – ja mēs paliktu pie šiem trim iebildumiem, daudzi Latvijā un Austrumeiropā teiktu, ka nekā ekstrēma te nav.