6.1 °C
Cik ilgi pārdevējai, kādam mediķim, ierēdnim vai jebkuram citam speciālistam (tā ir problēma pat policistiem) Latvijā satraukti būs jāzīlē: vai man ir darīšana ar latviski runājošu vai tādu cilvēku, kurš neprot vai principa pēc nevēlas runāt latviski?
Skaidrs ir viens, ka rusifikācijai ir jāpieliek punkts, bet kā to "de facto" panākt? Manuprāt, būtu jāsadrukā sarkanā krāsā kartītes ar uzrakstu krieviski un angliski: "Atvainojiet, es latviski neprotu. Es runāju krieviski vai angliski." Ja pircējam ir problēma, viņš tad var paņemt šādu kartīti no kastītes pie kases un nolikt pārdevējas priekšā kopā ar savu pircēja karti vai naudu un pēc apkalpošanas pārdevēja to atliktu kastē atpakaļ. Tad atkristu visādi pārpratumi.
Veikalā pārdevējam pirmajai valodai, protams, jābūt latviešu valodai, pircējs jāpasveicina valsts valodā, arī tad, ja pircējs noliek priekšā šādu sarkano kartīti, tai jāsimbolizē tikai lūgums, draudzīgs aicinājums – ja pārdevējs to var vai vēlas, var atbildēt pircējam ne valsts valodā.
Tādas pašas kartītes varētu lietot darbavietās, jo nereti, it sevišķi lielos kolektīvos, ir grūti uzreiz saprast, kā kolēģi uzrunāt. Tas pasargātu no liekiem pārpratumiem, negācijām un konfliktiem.
Bet visur Latvijā darbavietās jāsazinās latviski, ja ir kaut kur izņēmums, lūdzu, jau pa gabalu to brīdina sarkanā kartīte – kaut vai darbavietā ir desmit darbinieku, kuriem ir problēma ar latviešu valodu,
bet tikai viens darbinieks, kurš runā latviski. Protams, tas uzreiz radītu jautājumu: "Pag, bet kā tevi varēja pieņemt darbā bez valsts valodas zināšanām?" Un tad to īpašo gadījumu varētu apspriest arī īpašā kārtā.
Un būtu jāpieņem arī likums – ja pret valsts valodā konsekventi runājošu cilvēku notiek mobings – psiholoģisks, emocionāls uzbrukums, nievājoša attieksme –, tad draud liels naudas sods vai pat atkārtotos gadījumos kriminālatbildība. Un kādi 50% no tā naudas soda būtu jāpārskaita kā morālā kompensācija cietušajam.
