"Svarīgi, lai cilvēks dzīvē nepaliek viens." Saruna ar rakstnieci Ilzi Graudiņu

Ilze Graudiņa (Akmene) ir psihodinamiskās psihoterapijas speciāliste, rakstniece, trīs dēlu mamma, viena vīra sieva jau 33 gadus, sirsnīga draudzene. Viņas mūža mīlestības ir jūra un Latvija. Vasaras sākumā apgādā "Latvijas Mediji" iznāca Ilzes Graudiņas jaunākais romāns "Māsa. Brālis", bet autore turpina strādāt kā psihoterapijas speciāliste. Žurnāls "Mājas Viesis" publicējis sarunu ar I. Graudiņu, pārpublicējam interviju saīsināti.

Kā tu pati no profesionālā viedokļa vērtē savu grāmatu – ko tā devusi tev un ko dos lasītājam?

I. Graudiņa: Te nu ir tas gadījums, kad nevarēju šo grāmatu neuzrakstīt – domāju, cilvēki, kas romānu izlasīs, to sapratīs. To var lasīt vienkārši kā stāstu par kādu ģimeni, vērojot māsas un brāļa attiecību virpuļus, bet var lasīt, arī pamanot psiholoģiskus knifus.

Esmu mācījusies divus psihoterapijas veidus – psihodinamisko un ģimenes sistēmisko terapiju, un katra no tām atšķirīgi lūkojas uz māsām un brāļiem. Psihodinamiskos terapeitus vairāk interesē bērna iekšējā pasaule – jūtas, fantāzijas, konflikti un attiecību modeļi, kas veidojas attiecībās. Piemēram, brālis vai māsa ir pirmais konkurents bērna dzīvē, kas rada emocionālu satricinājumu – greizsirdību, dusmas, sajūtu, ka viņš ir aizstāts, un bailes zaudēt vecāku mīlestību. Tad ir svarīgi, vai bērns "drīkst" izdzīvot šīs jūtas un tās integrēt, nezaudējot mīlestību pret brāli vai māsu. Šis ir tikai viens māsu un brāļu attiecību aspekts, ko esmu atainojusi, bet vērīgs lasītājs visā romāna garumā pamanīs pretrunīgumu, kas pastāv māsas un brāļa attiecībās – kā tas ir: mīlēt savu konkurentu? Kā tas ir – veidot tuvību ar saviem vienaudžiem? Un cik viegli vai grūti tas nākas mūža garumā?

Savukārt sistēmiskā ģimenes terapija uz brāļiem un māsām skatās kā uz visas ģimenes sistēmas daļu, kurā tiem ir iespēja mācīties dažādas prasmes – sadarboties, risināt konfliktus, aizstāvēt savas robežas, veidot tuvību un lojalitāti. No šīs pieredzes veidojas daudzi pieaugušo attiecību modeļi. Lai uzturētu līdzsvaru ģimenē, bērni nereti neapzināti sadala lomas – "atbildīgais", "nemiernieks", "ģimenes lepnums", "jautrais" vai "klauns". Ja vecāku starpā ir liela spriedze, bērni reizēm neapzināti tiek iesaistīti sistēmas stabilizēšanā. Teiksim, viens bērns kļūst par "labo bērnu", lai mazinātu spriedzi, otrs sāk uzvesties problemātiski, novēršot uzmanību no vecāku konfliktiem, vai arī māsas un brāļi veido aliansi ar vienu no vecākiem. Šos un daudzus citus aspektus lasītājs var atrast manā grāmatā.

Kādas ir galvenās vainas, ar kurām pie tevis kā speciālistes vēršas līdzcilvēki?

Klienti bieži nāk pie manis ar jautājumu – kā tikt vaļā no veģetatīvās distonijas, trauksmes, depresijas? Daži pat jautā – kā tikt vaļā no emocijām un jūtām, kas "traucē dzīvot"? 

Mans uzdevums ir skatīties dziļāk – kas radījis iekšēju konfliktu un spriedzi, nespējot pieņemt savas jūtas.

Cilvēki bieži vēlas piedot saviem vecākiem, ka viņi nav spējuši pietiekami labi pildīt vecāku lomu, ka nav spējuši būt atbildīgi pieaugušie līdzās saviem bērniem. Tikai izprotot, no kurienes nāk spēcīgas un bieži nepatīkamas emocijas un jūtas, kādu lomu tās spēlē psihes struktūrā, var nonākt līdz izpratnei, kādēļ cilvēks nav ticis galā ar iekšējiem izaicinājumiem un ir piedzīvojis panikas lēkmes, trauksmi vai depresiju.

Cilvēkam neatliek nekas cits kā skatīties acīs savām dusmām, bailēm, vilšanās un vainas sajūtai vai kaunam, pārstrādāt to, kas nav integrēts psihē, un pieņemt savu pretrunīgumu. Es teiktu – pieņemt savu cilvēciskumu visā tā sarežģītībā. Diemžēl ne katram tas ir pa spēkam. Saku paldies visiem saviem klientiem, kuri nav nobijušies un pāragri nav pametuši psihoterapijas procesu.

Cik liels tavos darbos ir "īstu cilvēku" īpatsvars un cik daudz ir rakstnieces iztēles?

Anšlavs Eglītis savulaik teica, ka jāņem ir no dzīviem cilvēkiem, un tāpēc sastrīdējās ar draugiem, sava laika māksliniekiem – Romānu Sutu un pārējiem, tomēr par spīti tam Eglītis deva šādu padomu jauniem rakstniekiem.

Man šķiet, rakstnieka fantāzija tomēr ir ļoti svarīga. Paņemot no dzīves mazu karkasiņu un apaudzējot ar savu iztēli, rodas mans romāns. Jau brīdī, kad es sāku rakstīt, tā vairs nav reālā dzīve, tāpēc ir tikai dabiski un labi, ka varonis ieaug rakstnieka izveidotajā pasaulē.

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji

Vai tu savus varoņus arī redzi? Vai rakstot acu priekšā ir reāls cilvēks, varoņa prototips vai tomēr svešinieks, tevis radīts?

Manā iepriekšējā romānā "Šeit nav nekāda bēdu leja" bija viens varonis, kuru es ļoti gribēju paņemt no dzīves, un tieši tādu, kāds viņš izskatās. Viņš man bija devis atļauju, un viņam arī daudz nerūpēja, kas ar viņa reputāciju varētu notikt. Bet rakstot pamanīju, ka varonis mainās un tas vairs ne vizuāli, ne pēc rakstura nav tas pats cilvēks, kuru es centos atveidot. Tā ir ilūzija, ka tu paņemsi un uzrakstīsi dzīvi vai cilvēku viens pret vienu. Pat ja tā ir autobiogrāfija, tā tomēr ir fikcija. Nevar uzrakstīt mirkli, kas ir pagājis. Psihoterapijā saka: pagātne ir mirušais laiks, nākotne ir nepienākušais laiks. Tādēļ tagadne ir vienīgais reālais laiks. Kad iznāca mans otrais romāns "Bēgošais krasts", Māris Čaklais par tā deviņām varonēm sievietēm ļoti precīzi sacīja: "Tās nav deviņas sievietes, tās ir vienas sievietes deviņas daļas." Tieši tā tas ir – uzrakstītajā literatūrā darbojas rakstnieka psihes daļas.

Atgriežoties pie romāna "Māsa. Brālis" – vai šis ir saucams par autobiogrāfisku darbu?

Ja nebūtu manas redaktores Lindas Kusiņas-Šulces, es uz šo jautājumu varētu atbildēt ar "jā", taču viņas iespaidā šis darbs pārtapa par daiļliteratūru. Manā datorā glabājas pirmvariants, kuru kā ģimenes vēsturi atstāšu dēliem, bet pie lasītājiem nonāca romāns, kurš ieguvis vispārīgākus vaibstus.

Kas bija svarīgāk – parādīt autentisku tālaika vidi, vecāku un bērnu, māsu un brāļu attiecības vai izstāstīt brāļa stāstu?

Vairāk ļāvos stāsta plūdumam un tikai pārlasot ieraudzīju, ka izdevies arī izcelt gaismā vecāku visai interesantās profesijas. Domāju, neviens literāts nevar atturēties no kārdinājuma to likt galdā. Mans tēvs bija vairākkārtējs Latvijas PSR čempions un PSRS čempions rallijā. Zinu, kā jūtas sportista ģimene: tikai vasarās tēvu sastapām kādas piecas dienas, pārējā laikā viņš bija prom.

Mammas profesija ir ne mazāk interesanta, viņa bija Ģenerālprokuratūras prokurore un strādāja Augstākajā tiesā. Es mēdzu lūgt viņas kolēģiem apskatīt foto no krimināllietām, ko mamma man nekad neatļautu. Jaunībā jau nāve nešķiet reāla, lai kāda tā izskatītos. Arī romānā ir aina, kur noziedznieks bēg no tiesas zāles un māsai ar brāli būt tādā brīdī klāt šķiet fantastiska veiksme, nevis bīstams atgadījums.

Vecāki bija arī izteikti pretstati. Esmu vairāk tēva meita, tāpat kā mana jaunā romāna varone. 

Sievietēm kādreiz loma ir bijusi visai nepateicīga: viņas ir tās, kuras ir mājās, tās, kuras rājas, tās, kuras gādā, lai viss būtu kārtībā, visi paēduši un nolikti gulēt. Vīrietis ir brīvais vējš, kurš kaut kur klaiņo, vai kā mans tēvs ir prom rallija treniņnometnēs un sacensībās. 

Kad viņš ieradās mājās, tas bija interesanti, viņš vienmēr atveda dāvaniņas, stāstīja stāstus. Tā ir realitāte, kuru atpazīs ļoti daudzi cilvēki. Ar prieku redzu, ka šodien vīriešiem bērni ir kļuvuši nesalīdzināmi svarīgāki nekā kādreiz, ir pat vīrieši, kas uzņemas audzināt zīdainīti, kamēr sieva būvē karjeru. Ja ko tādu piedāvātu manam tēvam vai jebkuram viņa paaudzes vīrietim... (Smejas.) Viņi domātu, ka tiek izjokoti.

Mans tēvs bija brīvais gars, bet vienlaikus viņš man deva ļoti lielu drošības sajūtu. Tas izklausās pretrunīgi, bet tā tas bija. Visi piedzīvojumi, kurus viņš mums uzrīkoja bērnībā, arī prasme pasacīt īstos vārdus īstajā brīdī – pat atvadoties no mums visiem beidzamo reizi…

Vai tevis sacītajā neparādās zināma pretruna, salīdzinot tēta un mammas lomas?

Saprotu, ka mammai bija ļoti grūts darbs, viņu tracināja recidīvistu nodarītais, un viņa bieži bija dusmīga. Bet tēvs, īpaši pēc tam, kad pārtrauca sportot, bija ļoti klātesošs. Viņš gatavoja ēdienu, pat Vecgada vakara karpu želejā, un vienmēr uztaisīja mums katram paciņu ar zvīņām veiksmei. Droši vien es vairāk atceros laiku, kad viņš jau bija mājās.

Kā tev šķiet, ko par tavu romānu sacītu tavs brālis?

Domāju, ka viņš būtu apmierināts. Mamma, kad uzzināja, ka rakstu romānu par brāli un māsu, ieteica: "Tikai neraksti neko sentimentālu, tas brālim nepatiktu." Domāju, ka to esmu izpildījusi. Viņš nebija cilvēks, kas īpaši paustu savas jūtas.

Kā tu domā, vai viņa atmiņas par bērnību būtu tādas pašas kā tavējās? Esmu konstatējusi, ka mums ar brāļiem par vienu un to pašu notikumu mēdz būt dažādas atmiņas.

Katra cilvēka psihe ir atšķirīga un arī uztvere ir atšķirīga. Intelekta pamatfunkcijas ir uztvere, atmiņa, uzmanība un domāšana. Man vienmēr ir licies, ka svarīgākā ir uztvere – manuprāt, tas ir tas stikliņš, caur kuru mēs skatāmies. Ja tu skaties caur sarkanu stikliņu, viens brālis caur zaļu un otrs caur brūnu, ir pilnīgi skaidrs, ka jau tajā pašā brīdī, kad notiek darbība, jūs visi trīs redzat katrs ko citu. Tieši tāpat mēs ar brāli dažādi skatāmies uz lietām. Viņam, piemēram, bija aizvainojums par to, ka "šitā lielā" var viņu komandēt, un viņam nebija ne jausmas, kā jutos es – ka man jātiek galā ar virkni uzdevumu, kas man ir uzticēti, un viņš mani neklausa. Būt vecākajam bērnam zināmā mērā ir pagodinošs postenis. Vecāki uz tevi raugās ar lielāku atzinību, uztic atbildību. Jaunākajam atliek klausīt vecāko, kurš bieži nemaz tik prātīgs nav.

Kas vēl tev dzīvē liekas svarīgs?

Ļoti svarīgi man šķiet, lai cilvēks dzīvē nepaliek viens. Par laimi, nav īpaši daudz nācies strādāt ar tādiem klientiem, bet atceros Silvijas Brices tulkoto Roberta Zētālera grāmatu "Visa dzīve". Tas cilvēks man likās tik ārkārtīgi vientuļš… viens… Man šķiet svarīgi, lai katram būtu kāds tuvinieks. Mājdzīvnieks ir labi, bet vajadzīga ir arī dialoga iespēja, kopības sajūta. Apskāvienu teorija ir ļoti nopietni ņemama. Ikvienam ir vajadzīgs noteikts apskāvienu skaits.

Grāmatas arī ir svarīgas. Vēroju, ka latviešiem svešumā to ļoti pietrūkst – grāmatu dzimtajā valodā, to grāmatu, kuras tiešām gribētos, nevis tās, kuras atved cits pēc savas gaumes.

Jā, un jūra!