14. augusts vēsturē un senās avīzēs. Pret "bezidejiskumu" un "formālismu"

1946. gada 14. augustā. Pirms 80 gadiem staļiniskās PSRS kompartijas centrālkomiteja Maskavā pieņēma lēmumu "Par žurnāliem "Zvezda" un "Ļeņingrad"," kas balstījās kompartijas Ļeņingradas komitejas pirmā sekretāra Andreja Ždanova referātā ar tādu pašu nosaukumu.

Daļai padomju rakstnieku pārmeta, ka tie "velk padomju literatūru bezidejiskuma purvā", ir "apolitiski", "formāli", "klanās pūstošās un degradējošās buržuāziskās kultūras priekšā". Vislielākie pārmetumi tika dzejniecei Annai Ahmatovai un satīriskās prozas autoram Mihailam Zoščenko. Ar Ždanova muti paziņoja, ka turpmāk literatūrā, mākslā, mūzikā, teātrī pieļaujami tikai "patiesi reālistiski, augsti idejiski mākslas darbi, kas dziļi atspoguļotu padomju īstenību". Tas nozīmēja atteikšanos no jebkādiem reālās dzīves, cilvēku personīgo pārdzīvojumu un emociju atainojumiem. Viss no Rietumiem nākušais, visas ietekmes bija izskaužamas. Okupēto Baltijas republiku situācijā tas nozīmēja arī atteikšanos no absolūti lielākās daļas starpkaru laikā radītā kultūras mantojuma. Pat folklorā vajadzēja "saskatīt šķirisko būtību". Literāts, mākslinieks, komponists vairs nedrīkstēja radīt "kā viņam ienāk prātā" – darbiem vajadzēja būt "partejiskiem" ar "padomju cilvēku" visa centrā. Latvijas PSR galvenais šo vadlīniju uzmanītājs bija Latvijas kompartijas centrālkomitejas ideoloģiskais sekretārs Arvīds Pelše. Preses izdevumos viņam turpmākajos gados palīdzēja Fricis Rokpelnis, Kārlis Krauliņš, Jānis Niedre, Indriķis Lēmanis, Ignats Muižnieks, Valerijs Vasars (īstajā vārdā Vladislavs Kaupužs) un citi. Kā norāda vēsturnieks Ilgvars Butulis, padomju režīma korifejiem Vilim Lācim, Andrejam Upītim un Staļina prēmijas laureātei Annai Saksei viņi ķerties klāt neuzdrošinājās, tādēļ vissmagāk cieta otrā ešelona autori, īpaši jaunie, un tie, kas bija darbojušies pirms kara. Piemēram, Aleksandram Čakam šīs vajāšanas un bailes galu galā sagrāva veselību un 1950. gadā noveda viņu kapā. Par "apolitiskumu un formālismu" sunīja Valdi Grēviņu, Mirdzu Ķempi, Jāni Plaudi, Annu Brodeli, Elīnu Zālīti, Cecīliju Dineri, Valiju Brutāni un vēl citus. Vairākus autorus vairs nepublicēja. Robertam Sēlim, kurš 1948. gadā uzrakstīja visumā reālistisku darbu "Silaines muiža" par dzīvi muižā un tās apkaimē 19. gadsimta beigās, recenzents Ādolfs Talcis pārmeta: "Viņš nav dedzis naidā pret muižu, šo riebīgo vācu junkuru perēkli Latvijā, latviešu zemnieku un kalpu izmantotāju un bendi, verdzības nodibinātāju." Tikmēr Arvīds Grigulis nodarbojās ar jau mirušās Annas Brigaderes daiļrades "reakcionārās būtības" atmaskošanu. Tā sauktais ždanovisms padomju kultūrā gan mazinājās līdz ar Staļina nāvi 1953. gadā, taču tā ietekme bija dzīva līdz pat PSRS izskaņai.

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"LATVIS", 1926. gada 14. augustā. Par lielo ugunsgrēku Krāslavā mums pēdējā brīdī ziņo, ka no Daugavpils ie­braukušai ugunsdzēsēju kolonai izdevās uguns liesmas apturēt un ugunsgrēku visumā nodzēst. Lielu pakalpojumu izda­rīja arī uznākušais lietus. Ugunsdzēsēji strādāja vēl vakar līdz vēlai naktij, izārdotun apdzēšot gruzdošos baļķus. Pavisam nodega Rīgas ielā 6 vienstāvu koka na­mi ar visām piebūvēm sētās. Pārceltu­ves ielā nodega "Zegu" koku zāģētava ar visām mašīnām, tvaika katlu, gateri un ēvelmašīnu. Nodega arī Dinermaņa vil­nas kārstuve, sastāvoša no 3 koka ēkām, 3 vilnas kāršamām mašīnām, tvaika kat­la u. c. Tai pašā ielā vēl nodega valsts kaļķu ceplis, sastāvošs no vienas akme­ņu ēkas, un pareizticīgās baznīcas sarga ēka. Ziņa par pašas baznīcas nodegša­nu neapstiprinās. Zaudējumi vēl nav no­skaidroti, bet tie, pavirši aprēķinot, varē­tu sniegties pāri 5 miljoniem rubļu.