Notraukt putekļus no ierastā. Saruna ar gleznotāju Amandu Ziemeli

Līdz pat 6. septembrim 20. Cēsu Mākslas festivālā Cēsu Jaunās pils vēsturiskajās telpās skatāma gleznotājas Amandas Ziemeles personālizstāde "Otrajā stāvā".

Kā uzsvērusi festivāla un arī Amandas Ziemeles izstādes kuratore Daiga Rudzāte, "māksla ir viens no tiem lielumiem, kas palīdz neapjukt un atrast "otro" elpu šodienas dīvainajā un trauksmes pārsātinātajā pasaulē, kur vērtību sistēma brūk un kļūst aizvien grūtāk sazemēties. Māksla ir kas vairāk par priekšmetu – tā ir pulsējoša un enerģētiska būtne, kas atvērta dialogam bez agresijas, tā sniedz iespēju paraudzīties uz apkārtni ironiski un rada priekšnoteikumus situācijai, kur prātam dota iespēja apmest kūleni."

Amandas Ziemeles personālizstādē "Otrajā stāvā" eksponēti jauni, īpaši tapuši lielformāta gleznojumi. Kuratore Daiga Rudzāte par mākslinieci teic, ka viņas mākslas kontekstā svarīga loma ir izvēlētajai vietai, mainīgajai gaismai, kā arī telpai raksturīgajām interjera detaļām, tām kļūstot par vienotu ekspozīcijas ainavu. "Viņas "gleznas" klejo telpā un dzīvo savu dzīvi gleznām it kā neraksturīgā veidā. Par tām nav iespējams nedomāt kā par dzīvām būtnēm, jo tās var doties tālāk, ja telpa atbild citādi, nekā paredzēts. Viņas mākslas žesti vienmēr ir kā uzaicinājums pieredzēt un saskatīt. Atklāt sevī spēju sajust pigmenta piesātinājumu, krāsas materialitāti, virsmas ķermeniskumu, otas vilcienu fiziskumu, krāsas smaržu un plaknes spēju transformēties trīsdimensionālā objektā. Patiesībā – atdzīvoties. Viņas tēli spēj kāpelēt pa kāpnēm, līst pa grīdu, valšķīgi atspiesties pret kolonnu vai klusi vērot no verandas. Amandas Ziemeles tēliem nav raksturīgs rutīnas pelēcīgums. Tie spēj pārrakstīt gaidas un emocijas un atklāj skatīšanās mirkļa baudas."

Amanda Ziemele.

Foto: Timurs Subhankulovs / Latvijas Mediji

Pirms pieciem gadiem satikāmies laikā, kad 2021. gadā ieguvāt toreizējo lielāko apbalvojumu mākslā – Purvīša balvu par izstādi "Kvantu matu implanti" Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Vai balva pavēra tālākos ceļus?

A. Ziemele: Katrā ziņā balvu noteikti pamanīja ne vien Latvijā, bet arī starptautiskā mērogā. Nedomāju, ka bija sakritība drīz pēc tās iegūšanas saņemt vairākus sadarbības uzaicinājumus piedalīties izstādēs; balva tiešām bija liels atbalsts un noteikti arī drošības sajūta. Turklāt – arī finansiāli, jo, pateicoties tai, bija darbnīca, kur strādāt, varēju iesaistīties dažādās izstādēs un uz tām bija iespējams arī aizbraukt. Tagad Purvīša balva līdzšinējā formā vairs neeksistē, bet, jā, tā man pavēra iespējas. Šie gadi bijuši ļoti piepildīti ar dažādākajām izstādēm, gan arī strādājot darbnīcā. Drīzāk jau ir gandarījums par padarīto, tāpat kā tas rodas, ikreiz atverot izstādi vai tajā piedaloties. Šis ir bijis ļoti labs un visādā ziņā piepildīts laiks.

Latvijā mēdzam domāt, ka esam mazi un neievērojami, un pat mūsu apbalvojumi ir vien vietēja mēroga…

Balvas un stipendijas, kas gan Latvijā nav daudzskaitlīgas, ir ļoti būtisks rīks, kas māksliniekiem sniedz iespēju ar jaunu jaudu īstenot savus nodomus un ieceres, kā arī dod zināmu atspērienu arī starptautiskajā apritē, turklāt Purvīša balvas nominantu izvērtējumā bija iesaistīti dažādu valstu un institūciju eksperti. Turklātmākslas telpa ne vien Eiropā, bet arī pasaulē nereti ir saistīta, līdz ar to daudzi, kas interesējas par procesiem un seko tiem līdzi, pamanīja arī Purvīša balvu. Savukārt pagājušogad pasniegta pirmā Vijas Celmiņas fonda stipendija, kā arī notika pirmā Latvijas Mākslas gada balva.

Māksliniekam balvas saņemšana dod iespēju radīt interesi par savu mākslu. Arī es, citviet pasaulē satiekot nozares profesionāļus, izjutu, ka mans darbs tika ievērots.

Toreizējā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce uzsvēra, ka esat "radījusi atvērtu telpu visiem, kurā nekā nav par daudz, ne arī kā iztrūkst. Sniedzat zināmu brīvības izjūtu visiem un visam." Pa šiem gadiem mūsu ierastā pasaule ir mainījusies. Vai joprojām izjūtat brīvības sajūtu?

Jā, un brīvības sajūta ir ne vien jāsaglabā, bet pie tās ir arī jāstrādā, turklāt ne tikai individuāli, bet visiem kopā; brīvība nav nekas pašsaprotams. Domājot par izstādēm, ir svarīgi sevi neiegrožot nebūtiskos ierobežojumos, drīzāk pievērsties negaidītiem risinājumiem un pavērsieniem, kas pārsteidz. Varētu piekrist, ka Māras Lāces teiktais diezgan precīzi raksturo manu nolūku, ko gan apzināti, gan neapzināti veidoju ar savām izvēlēm, domājot par topošajām izstādēm.

Reizēm brīvības sajūtu cenšos iegūt kaut vai uz mirkli – skatot mākslas darbu vai to radot. Ir dažādi paņēmieni, protams, arī jāpārvar dažādas grūtības, piekrītu, ka tas nav viegls uzdevums.

Darbs no Amandas Ziemeles izstādes "Otrajā stāvā" Cēsu Mākslas festivālā.

Foto: Publicitātes / Latvijas Mediji

Jūsu darbi un, protams, arī pati esat piedalījusies izstādēs Meksikā, Ņujorkā, Varšavā, Londonā, Ķelnē un citur. Kā izdodas iekarot pasauli?

Katreiz saņemot uzaicinājumu, būtībā saskaros ar nezināmo. Piemēram, izstādei Meksikā darbus nolēmu radīt, teju divus mēnešus uzturoties Mehiko, precīzāk – "Casa de Arte Limantour". Šķita, ka tas ir jēgpilnākais veids, kā strādāt pie šīs izstādes. Darbnīca un izstāžu telpa kļuva par vienotu kopumu. Salīdzinot – radot darbus Rīgā un pēc tam tos pārvadājot, ceļš būtu tāls, turklāt es iepriekš nevarētu pieredzēt pašu vietu. Strādājot Meksikā, guvu iespēju izmantot vietējos materiālus, atradu pigmentus, kurus turpat arī jaucu, strādāju telpā, kas reizē bija arī izstāžu zāle.

Katra izstāde dod dažādus impulsus un paver iespējas sastapties ar jauno, tiesa, bieži iepriekš neparedzamo. Ir būtiski, lai darbi būtu ja ne gluži sazobē, tad tomēr veidotos savstarpējā saķere ar to, ko daru un kas atrodas esošajā vietā un laikā. Saķerē ar to, kas ienāk prātā vai notiek pilsētā, tajā atrodoties. Man šķiet svarīgi iepazīt vietai raksturīgo un uz brīdi it kā saplūst ar konkrēto telpu, kurā strādāju. Tāpat būtiski šķiet sarunāties ar izstādes apmeklētājiem, lai uzzinātu, kā viņi uztver izstādi. Jā, tas man šķiet svarīgi.

Kā radās personālizstāde Cēsu Mākslas festivālam?

Veidot personālizstādi mani uzrunāja festivāla un arī izstādes kuratore Daiga Rudzāte. Sākotnēji aicinājums bija radīt izstādi kādai citai telpai, tomēr tas pēkšņi pārveidojās par iespēju nonākt pilī, kas tobrīd šķita lieliska iespēja strādāt pie izstādes un iekļaut darbus vēsturiskā interjerā, vēsturiskā ēkā. Izstādes nosaukums "Otrajā stāvā" ir diezgan tiešs, jo izstāde arī atrodas otrajā stāvā. Radīšanas process bija neparasts, jo darbi tikai pakāpeniski atrada savu vietu dažādos, iespējams, mazliet negaidītos telpu nostūros, kas iepriekš apdzīvoti citādi.

To ietekmēja arī, piemēram, Cēsu Jaunās pils remonts trešajā stāvā, ieviešot korekcijas skatītāju ierastajos maršrutos, ko izmantoju kā iespēju savā labā. Pils lielajā salonā koka dēļu grīda bijusi apgleznota, lai radītu iluzoru parketa efektu, un, novietojot savu vilciņu (skulptūru), pēkšņā saķere starp jaunienākušo vilciņu un it kā vēsturisko parketu veido negaidītu salikumu, satiekoties līdzīgām materialitātēm no dažādiem laikiem un kopā radot pārsteigumu. Mani iepriecina šādi iepriekš negaidīti mirkļi, jo veidam, kā strādāju, raksturīgi ne tikai ņemt vērā telpas īpašības un parametrus, bet arī iespējas pārveidot iespaidu, kā tās iespējams uztvert un pieredzēt, ienesot tur atšķirīgu formu un izmēru gleznas un skulptūras, un kopā radot jaunu pieredzes slāni.

Ir būtiski raudzīties gan vēsturiskajā, gan arī arhitektūras kontekstā, tā, tikai nonākot Cēsu Jaunajā pilī, prātā ienāca anfilādes princips, kā rezultātā darbi izvietoti no lielā salona līdz pat verandai. Skatītājam katrā telpā atklājas jauni darbi, kas savstarpēji pārklājas ar iepriekšējiem, veidojot jaunus rakursus un attiecības vienam ar otru, arī sienu gleznojumiem un interjera detaļām. Šie negaidītie salikumi atver plašāku lauku gan asociācijām, gan pašos darbos ietvertajām idejām.

Tiesa, apmeklētājam svarīgs izstādē arī pavadītais laiks, jo darbu izmēri ir diezgan lieli, dažkārt uzreiz ar acīm tos pat nav iespējams aptvert un vērts apiet apkārt.

Man pašai šie darbi šķiet tādi kā ceļotāji, klejotāji, kam uz brīdi bijusi iespēja apmesties pilī. Darbi pilī tagad dzīvo savu dzīvi kopā ar apmeklētājiem un, iespējams, pārsteigtiem tūristiem, kuri nemaz nav gaidījuši, ka otrajā stāvā pēkšņi pavērsies izstāde.

Esat mūsdienu māksliniece, kura ar ļoti lielu pietāti izturas pret vēsturiskajām vērtībām, tomēr daudzi neievēro to, kas bijis pirms mums, rada un dzīvo tikai momentam. Kāpēc jums vēsturiskā apziņa liekas svarīga?

Varbūt es to nesauktu gluži par pietāti, bet ir daudz dažādu cēloņsakarību, kas izriet no vēsturiskās apziņas. Pēdējā laikā izstādes esmu veidojusi vēsturiskās ēkās un to interjerā, un droši vien arī tas izcēlis vēlmi iedziļināties un noformulēt savu attieksmi.

Cēsu pils interjerā parādās glezniecība uz telpu sienām, tur ir arī dažādi simboli un dekori. Minēju arī iluzoro parketu. Tās ir zīmes, kas mūs sasniedz cauri gadsimtiem. Man šķiet būtiski gan mācīties no pagātnes, gan to saplūdināt ar mūsdienām, jo vēsturiskais ir klātesošs. Ir svarīgi to neaizmirst un pievērst uzmanību, nevis glorificējot, bet drīzāk ņemot vērā. Bieži vien piemēri ir ļoti ietilpīgi, pastāstot par kāda konkrēta laika sabiedrību un idejām, nereti dažas no tām sakrīt ar to, kas interesants, izjautājams vai būtisks ir šobrīd. Man šķiet svarīgi kaut ko atrast, varbūt piemirstajā dažreiz notraukt tādu kā putekli un pievienot savu skatījumu, tā veidojot, iespējams, ko neparastu.

Vai jums mākslā būtiski apzināties sevi kā latvieti, varbūt šī apziņa piešķir kādas superspējas?

Tas pilnīgi noteikti ir fundamentāli ietekmējis veidu, kā uztveru apkārtējo pasauli gan personiskā kontekstā, gan arī mākslā. Ne tikai ģimene, valoda, kultūra, tāpat arī jūras klātbūtne un horizonts noteikti ir atstājis neizdzēšamu iespaidu. Par superspējām varu tikai pasmaidīt.