Šīs nedēļas nogalē, 15. un 16. augustā, Cēsu mūzikas festivālā skatītājiem būs iespēja piedzīvot Leonarda Bernsteina opereti "Kandids" – vienu no pasaulē iecienītākajiem muzikālā teātra darbiem, kas tapis pēc Voltēra filozofiskās satīras ar tādu pašu nosaukumu. 

Koncertuzveduma titullomā spēlēs aktieris un mūziķis Eduards Rediko, kurš šogad kategorijā "Gada jaunais mākslinieks" saņēma Lielo mūzikas balvu. 

Eduards Rediko šobrīd studē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas trešajā kursā, Dailes teātra 10. aktieru studijā, kur līdzās aktiermeistarībai attīsta arī muzikālās prasmes un jau piedalījies vairākos atzītos teātra un muzikālā teātra iestudējumos. Pagājušajā gadā Eduarda Rediko aktierspēli un balsi varēja pieredzēt Dailes teātra izrādēs "Meža gulbji", "Lauzto siržu klubs" un Ziemassvētku koncertā "Pēkšņi gaismā". Tāpat jaunais mākslinieks piedalījās arī festivālā "Rīgas ritmi", kur uzstājās kopā ar Rīgas Doma kora skolas gospeļkori un dziedātāju Patriku Tabaku. Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku noslēguma koncertā "Te aust" Eduards izpildīja Ulda Marhilēviča dziesmu "Seko saviem sapņiem".

Intervijā "Latvijas Avīzei" mūziķis stāstīja par Kandida tēlu, muzikālā teātra specifiku, Brodvejas mūziklu stila popularizēšanu Latvijā, kā arī par sadarbību ar kolēģiem. Viņš arī dalījās pārdomās, kā muzikālajā teātrī atrast patiesumu un kā skatītāju aizvest līdzi izrādes pasaulē.

Vai vispirms varat pastāstīt par izrādi un savu lomu?

Eduards Rediko: Es spēlēju Kandidu, jaunu puisi, kurš ir ļoti naivs, teikšu pat, pārāk naivs. Tomēr, neskatoties uz visām dzīves problēmām un izaicinājumiem, ar ko sastopas izrādē, viņš cer, ka pasaule ir ļoti laba, un ar savu rīcību mēģina saglabāt un vairot labo.

Mūzikas pasaulē esat jauns cilvēks, kam diezgan agri ir panākumi, apbalvojumi, nominācijas. Vai saskatāt līdzību starp sevi un tēlu, ko spēlējat?

Zināmā mērā – jā, jo arī es mēģinu vismaz ticēt, ka pasaule tomēr ir laba un ir cilvēki, kas vienmēr būs blakus, atbalstīs un grūtajos brīžos palīdzēs. Tiesa, Kandida naivums ir pārāk lielā pakāpē, turklāt rodas situācijas, kas atklāj un parāda patiesību, taču viņš izvēlas palikt savā uzburtajā pasaulē. Brīžiem, protams, arī man patīk aizbēgt no realitātes un paslēpties kādā citā dimensijā, tomēr vismaz cenšos uz dzīvi skatīties ļoti apzināti un konkrēti. Neesmu gan vēl pieredzējis mākslinieks, joprojām mācos un pilnveidojos, un ir kur augt, bet par sevi noteikti varu galvot – visu daru no sirds un gribas.