"Man ir svarīgi iet uz priekšu". Saruna ar dzejnieku Andri Alpu

Andris Alps (1988) ir dzejnieks un prozaiķis. Absolvējis Literāro akadēmiju, publicējies daudzos Latvijas literatūras medijos – tostarp žurnālos "Domuzīme", "Strāva", "Jaunā Gaita" un "Kultūrzīmes", kā arī tiešsaistes medijā "Punctum". Atsevišķi viņa teksti tulkoti angļu un ukraiņu valodā. Aktīvi piedalās dzejas lasījumos, kā arī pats tos organizē – Alps ir viens no dzejas grupas "Sintakses Stupors" dibinātājiem un vadītājiem. 2026. gadā izdevniecībā "Orbīta" iznācis viņa debijas krājums "vēl apmācies".

Cik ilgi tu gāji pie sava pirmā dzejoļu krājuma?

A. Alps: Krājumā ir atrodami dzejoļi arī no laika, kad mācījos Literārajā akadēmijā. Tātad – sešus vai septiņus gadus veci teksti. Bet mērķtiecīgi tas notika nedaudz ilgāk par gadu. Tas arī posms, kurā sāku domāt par konceptu un to, ko tieši gribu izdarīt. Tad bija pirmās sarunas ar redaktoru Ivaru Šteinbergu un saprašana, kas vēl nepieciešams, lai beigās būtu šī grāmata.

Šobrīd ir diezgan pagrūti izdot debijas dzejoļu krājumu, jo dzejnieku ir daudz, bet izdevējiem dzejas izdošana ir gandrīz vai bezpeļņas pasākums. Kāpēc tev bija svarīgi izdot savu krājumu? Ļoti daudzi gadiem un gadu desmitiem iztiek bez…

Man ir svarīgi iet uz priekšu, neapstāties, rakstīšana piešķir pieredzei un eksistencei jēgu. Lai tam visam būtu bijusi kāda nozīme. Man arī šķiet, ka darbībām ir jābūt kādam rezultātam. Citādi tās ir tukšas. Krājums ir tas, ko tu vari atzīmēt uz sava laika līnijas un pateikt – re, šis ir bijis.

Kāpēc izvēlējies tieši "Orbītu"? Vai arī "Orbīta" izvēlējās tevi?

Es – "Orbītu". Kad pirms gadiem mācījos Literārajā akadēmijā, bija Arvis Viguls, kurš mūs arī recenzēja un kuru pauzes laikā satiku pagalmā. Es nezināju, kas viņš tāds ir, bet tad izlasīju viņa "Grāmatu" un sapratu, ka gribu būt tieši "Orbītā". Jo tur ir visi tie "krutie", un tas nozīmētu, ka arī es esmu daļiņa no kaut kā. Tas bija pirms sešiem septiņiem gadiem, un tagad tas ir kļuvis par īstenību.

Par dzeju apmēram skaidrs. Kāds prozaiķis tu esi?

Man liekas, ka mana dzeja un proza ir diezgan līdzī-
gas. Atšķirība ir distancē, atkāpē no sevis, ko sniedz proza. Un reizēm tā ir ļoti patīkama, vajadzīga un veselīga. Man tā ir, ka prozā sajūtu šo iespēju atkāpties no sevis. Dzejā – visbiežāk ne.

Šai intervijai pievienoto dzejoli tu esi papildinājis un pārveidojis. Pastāsti par to, kā tas notiek un kāpēc tu to darīji!

Tas sākās ar prozu. Rakstot stāstus, man bieži sanāca izdomāt ko pavisam jaunu. Tad nu es mācījos pārrakstīt, mainīt, pielāgot, lai iepītu iekšā to, ko gribu. No sākuma tas padevās grūtāk, bet pēc laika kļuva par normu. Tomēr svarīga ir arī mana vēlme nonākt līdz "patiesībai", ierāmēt situācijas un cilvēkus tā, ka šķiet – tā tiešām varēja būt. Es domāju, ka īsumā tā ir vēlme būt godīgam pret sevi. Un līdz tam godīgumam ir jānonāk.

Latvijas dzejnieki pēdējā laikā nav vientuļnieki, ir tieksme veidot komūnas. Kas ir tava dzejas komūna?

Ikdienā es īsti nejūtos kā daļa no kādas komūnas. Jā, man ir draugi, cilvēki, ar kuriem sazinos ikdienā. Arī ļoti tuvi. Un viņu ir diezgan daudz. Un paldies, ka viņi man ir. Tomēr manī ir tāda neliela "pats par sevi" sajūta. Tā vienmēr ir bijis, un es neesmu drošs, ka tas ir līdz galam slikti. Tāds vienkārši es esmu.

Bet, ja par dzeju, tad es esmu viens no grupas "Sintakses Stupors" vadītājiem. Mēs to izveidojām pirms trim gadiem, pēc tam, kad izbeidzās "Rupors", – dzejas grupa, ko pārvaldīja Latvijas Rakstnieku savienība. Iesākumā bija vēlme, lai vienkārši būtu vieta, kur cilvēkiem publicēt savus tekstus un saņemt par tiem atgriezenisko saiti. Tomēr šo trīs gadu laikā grupa ir izaugusi līdz gandrīz 250 cilvēkiem, mēs esam sarīkojuši kaudzi ar pasākumiem, notiek uzstāšanās (grūti pat teikt, cik kopā to bijis, bet varētu būt ap 25), un tas viss kļūst tikai nopietnāk. Piemēram, nākamgad plānojam kopā ar "Avīzes Nosaukumu" izdot tieši "Sintakses Stuporam" veltītu izdevumu un gribam sarīkot ar dzeju saistītu minifestivālu Pētera Brūvera mājās "Kalēji". Ir arī citi plāni, bet tad redzēs – vienkārši jādara.

Kāda ir tava spilgtākā bērnības atmiņa?

Gan jau ne spilgtākā atmiņa. Bet atminos, cik ilgi nevarēju nomierināties, ja šķita, ka segas stūrītis nav perfekti izlīdzināts ar gultas malu. Varbūt arī tāpēc man tik ļoti patīk pārrakstīt.

Andris Alps, dzejnieks un prozaiķis.

Foto: Jūlija Dibovska