Valmieras vasaras teātra festivāls pārsteidz ar jaunām spēles vietām un drosmīgiem iestudējumiem

Valmieras vasaras teātra festivāls (VVTF) augusta pirmajā nedēļā jau vienpadsmito reizi pulcēja daudz teātra mākslas cienītāju un, saglabājot nemainīgus festivāla pamatprincipus, pārsteidza ar daudzveidību. Šogad īpašos Valmierai radītos oriģināldarbus kuplināja viesizrādes un diskusiju programma mākslas telpā "Kurtuve", kā arī OFF notikumi brīvdabā Gaujas Stāvo krastu Sajūtu parkā.0

Ar ģeogrāfisko un saturisko plašumu pildītais festivāla aktivitāšu klāsts uzrunāja skatītāju dažādas gaumes. Plašais spektrs, šķiet, festivāla organizatorus atbrīvoja no viena fokusa, ļaujot notikt visam visur gandrīz vienlaikus, katram skatītājam ļāva atrast savu skatpunktu. Varbūt tāpēc festivāla zīme, mākslinieka un festivāla direktora Reiņa Suhanova radītais logo – briļļu rāmis pilsētvidē – šoreiz bija tik dažāds: balts un krāsains, krāsots un aprūsējis, lielāks, mazāks.

Izrāžu īpašās vietas

Raibajā kopskatā mani saistīja ārzemju mākslinieki, piedāvājums bērniem, un kā visus, kuri regulāri apmeklē šo notikumu, arī mani pārsteidza atkal jaunas spēles vietas. Starp kopumā deviņiem Valmieras spēles notikumu punktiem atkal atklājās jaunas teātra iespējas pilsētā, kur ik gadus teatrāli tiek apgūti stūrīši un telpas Valmiermuižā, Ugunsdzēsēju depo, Vecpuišu parkā, garāžā, mazdārziņos, skolās un citur. Šogad par jaunatklājumiem kļuva sākumskolas amfiteātris Pāvila Rozīša ielā, ko piepildīja režisora Kārļa Krūmiņa iestudētā masku komēdija – precīzs trāpījums laukuma teātra spēles stilā "Laipotāji". Un gaļas pārstrādes cehs industriālajā teritorijā kļuva par iespaidīgu un neatņemamu scenogrāfijas daļu izrādē – retrospektīvā stāstā par lauztiem kauliem un sirdīm "Lūziens" režisora Riharda Zelezneva iestudējumā. Gan "Laipotāju", gan "Lūziena" izrāžu kvalitātes apliecina, ka tie ir kas vairāk par īslaicīgiem eksperimentiem, un tie jāredz ne tikai festivāla apmeklētājiem. Katrai vietai savs stāsts un apvienojoša iedvesmas pilna gaisotne.

Mazākajiem un īpašiem skatītājiem

No jaunākajiem skatītājiem veltītajām pati oriģinālākā un iekļaujošā režisores Lienas Šmukstes “Saprasties” savienoja vairākus izteiksmes līdzekļus: deju, akrobātiku, leļļu mākslu, zīmju valodu un ritmu.

Foto: Lita Millere/Publicitātes

Pirmo reizi festivāla programma apvienoja izrādes bērnu un pieaugušo auditorijai. No jaunākajiem skatītājiem veltītajām pati oriģinālākā un iekļaujošā "Saprasties" savienoja vairākus izteiksmes līdzekļus: deju, akrobātiku, leļļu mākslu, zīmju valodu un ritmu. Izrāde pārliecināja ar radošajā procesā iesaistīto saliedētu kopdarbu, tur veiksmīgi bija atrasta vieta arī Valmieras Gaujas krasta vidusskolas – attīstības centra jauniešu darbībām. Zīmju, angļu un latviešu valodas tulkošana nekavēja sapratni starp latviešu un norvēģu māksliniekiem, un režisores Lienas Šmukstes, horeogrāfes Tonjes Sannesas, scenogrāfes Lauras Liepiņas, leļļu meistares Alīdas Pērkones, arī skaņas un gaismas instalāciju mākslinieku Jēkaba Nīmaņa un Maksima Šenteļeva kopdarba rezultāts atnesa ar skatītājiem patiesu sinerģiju. Lomās iejutās un savstarpējā neparastā un valdzinošā dialogā sapratās nedzirdīga aktrise Jolanta Znotiņa un jaunais aktieris Edvards Kurmiņš.

Veiksmīga saprašanās ar 6–15 mēnešus veciem bēbīšiem izrādē "Vēdera lietas" realizējās dejotāju Agates Bankavas, Annas Novikovas un mūziķa Jāņa Retenā spēlē Valmieras muzejā. Intīmā dejas valoda un dzīvā mūzika saistīja visu uzmanību un veda sajūtās pa ēdiena ceļiem un skaņām ķermenī. Iestudējuma režisore un horeogrāfe Hanna Bilka-Kanecka pārstāv Polijas un Austrijas kultūras institūciju starptautisku tīklojumu.

Izklaidējošā fantastikas drāma "Pīķa dāma, parādies!" priecēja ar asprātīgiem dialogiem un vecas motorizētas konstrukcijas paraugdemonstrācijām Plostnieku ielā pie pamesta šķūnīša. Režisora Agra Nātres un dramaturģes Ances Muižnieces veidotā notikumā azartiski darbojās jauno aktieru trio – Madara Kalna (Elza), Rūdolfs Sprukulis (Robis), Matīss Kučinskis (Tomass). Viņu varoņi vienojās gan bailēs, gan piedzīvojumos, gan draudzībā, savukārt dzirksteļu un putekļu aizsegā noslēpumaina briesmoņa tēlu iemiesoja Matīss Budovskis. Asprātīga vārdu saspēle ar skatītājiem vairoja kopējo prieku.

Baltijas valstu studentu šķūnis

Valmieras teātra Jaunā zāle kļuva par igauņu un lietuviešu studentu izrāžu mājvietu. Zāles iekārtojums ar krēslu izvietojumu apkārt gandrīz tukšai telpai abās izrādēs noteica īpašo mijiedarbību ar auditoriju. Igaunijas Tartu Universitātes Vīlandes Kultūras akadēmijas studenti "Kurš sapņo pirmais?" (rež. Ruslans Stepanovs) etīžu virknējumā pētīja sapņa un realitātes attiecības. Septiņi izpildītāji darbojās bezsižeta spēlē, ik pa brīdim tieši kontaktējoties ar skatītājiem, tomēr pārsvarā aktieri spēlēja nesinhroni, individuāli, dažādos ritmos īsās mikroetīdēs. Saspēles momentos parādījās atsvešinājums, piemēram, vienam soļojot, cits ieskaņo soļu troksni. Brīžiem visi dejoja kopā ritmiskos zīmējumos vai sastinga, veidojot nekustīgas grupas. Tad skanēja teksti, kuri pamatoja notiekošā jēgu abstraktās idejās. Piemēram, par to, ka pasaulē notiekošais ir vienlaicīgs, neizskaidrojams un tajā ir daudz brīnumaina, ko saprast var tikai censties. Uz bezvārdu komunikācijas nozīmi norādīja delfīnu attēli, kopumā četri, kas ik pa laikam dažādās vietās tika novietoti un izgaismoti. Arī dinamiski mainīgā trokšņu un skaņu partitūra, ko veidoja paši aktieri, strukturēja enerģiskās un negaidītās darbību maiņas nelielos impulsos, ko kopumā vērot bija saistoši, tomēr atstāj daudz vietas minējumiem par kopīgo vēstījumu.

Igaunijas Tartu Universitātes Vīlandes Kultūras akadēmijas studentu

Foto: Lita Millere/Publicitātes / Latvijas Avīze

Arī Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijas studentu laikmetīgās dejas izrādes "Riests. Dobjš rējiens. Nāve" koncepciju varēja minēt dzīvā izpildījuma laikā. Vērojot dejotājas tuvā distancē, fiziskās un emocionālās izpausmes pārliecināja ar precīzu meistarību un profesionālo izpildījumu. Patiesuma iespaidu radīja divu ūdens nogludinātu akmeņu ap, uz, zem, ar pielietojums mākslinieču kustību kompozīcijās. Dejotājas, vienlaikus šī darba horeogrāfes Barbora Groblīte un Beatriče Šaltenīte, skatuviski iemiesoja atsvešinātu eksistenci divu būtņu bezpersoniskās kustībās, asociatīvi atgādinot zemūdens radību (jūras zirdziņi? zivis?) pārošanos bez temperamenta, bez iekāres vai seksualitātes impulsiem. Ramūna Kalinauska muzikālā kompozīcija izrādes sākumā satrieca maksimāli skaļā plūdumā, pakāpeniski izsīkstot līdz klusumam izrādes beigās. Četrdesmit minūšu priekšnesums kā 2026. gada jaundarbs jau saņēmis lietuviešu mākslas konkursu godalgas, tostarp arī starptautiskā festivāla "Sirenos" speciālo balvu. Izrādes oficiālais buklets liecina, ka mākslinieces pēta daudzslāņaino tuvības jēdzienu, kur savijas pieķeršanās, riebums, instinkts un dzīvnieciskums, ar mērķi dekonstruēt ierastās mīlestības izpausmes.

Minētās un arī izrādes "Caurums" un "Urbānās animācijas māksla – Valmiera" apliecina festivāla virzību uz sadarbību ar ārzemju viesmāksliniekiem, kas papildina VVTF izrāžu piedāvājumu ar pilnvērtīgi sagatavotām, līdz ar to veiksmīgi līdzsvaro festivāla ievirzi uz radošā procesa pašvērtību.