Kultūrzīmju diskusija: Vai teātra kritiķi atrodas cīņas pozīcijā?

Teātra un arī citu nozaru profesionālo kritiķu darbību ietekmē lielā sociālo tīklu klātbūtne viedokļu paušanā. Vai profesionālam vērtējumam joprojām ir nozīme mākslas attīstībā? Tāpat kā pārējie kultūrai veltītie izdevumi, "Kultūrzīmes" savu pastāvēšanu nevar iedomāties bez profesionālu dažādu nozaru – arī teātra – kritiķu regulāras klātbūtnes savās lappusēs.

Vai un kā ir mainījusies teātra kritikas loma un vieta laikā, kad viedokļu ir tik daudz, kritiķu vietu cenšas ieņemt teātra blogeri, bet režisori mēdz paziņot, ka principiāli nelasa recenzijas? Cik dziļi kritiķis vispār spēj iekļūt izrādes valodā, režisora specifiskajos paņēmienos? Vai tā vienmēr ir ļoti veiksmīga mijiedarbība? Kā vispār top tas, ko saucam par patiešām labu recenziju?

Par šiem un citiem jautājumiem "Kultūrzīmju" organizētajā tiešsaistes diskusijā viedokļiem apmainījās Rīgas Tehniskās universitātes Humanitāro un mākslas zinātņu centra asociētā profesore, teātra zinātniece VĒSMA LĒVALDE, teātra kritiķe un žurnāla "Teātra Vēstnesis" redaktore Līvija Pildere, Latvijas Nacionālā teātra direktora vietniece mākslinieciskajos jautājumos, teātra zinātniece un literatūrzinātniece IEVA STRUKA, LTV žurnāliste un redaktore, teātra kritiķe HENRIETA VERHOUSTINSKA.

Kritiķa pozīcija – mainījusies

A. Bormane: – Par kritiku jau pagājušā gadsimta sākumā Miķelis Valters runāja kā par "zinošu skatu no malas", pieminot "kultūras un zinātnes spēku". Kā, jūsuprāt, ir mainījusies teātra kritikas loma un vieta?

Ieva Struka.

Foto: Zane Bitere/LETA / LETA

I. Struka: – Es vairāk varu sniegt skatu no iekšpuses, jo jau 25 gadus strādāju teātrī. Teātrim joprojām atgriezeniskā saikne no kritikas ir būtiska. Jo profesionālāka ir kritiķa argumentācija, jo viņa vērtējums svarīgāks. Man gribas domāt, ka bija laiki, kad visi izrādē iesaistītie aktīvi meklēja kritikas viedokļu daudzveidību, tagad tas daļēji ir mainījies, jo dažādus viedokļus par vienu darbu var iegūt arī no citiem avotiem. Bet es tomēr domāju, ka tā teātra darbinieku daļa, kas ir intelektuālāka, recenzijas joprojām lasa. Ideāli būtu, ja gan aktieri, gan režisori aktīvāk skatītos kolēģu darbu un būtu ieinteresēti lasīt arī par citiem teātriem, nevis tikai par savu darbu vai savu teātri. Skaidrs, ka kritika nostājas mazliet cīņas pozīcijā ar neprofesionāliem viedokļiem, bet, izslēdzot profesionālu kritiku un atstājot tikai skatītāju viedokli, mākslas attīstība var aiziet visai specifiskā virzienā.

– Man likās būtisks jūsu teiktais par cīņas pozīciju. Vai tā ir visaptveroša?

Henrieta Verhoustinska.

Foto: Paula Čurkste/LETA / LETA

H. Verhoustinska: – Man liekas, ļoti būtiski ir norādīt uz atšķirību starp viedokli, ko pauž pat ļoti intensīvi teātra gājēji, un profesionālie kritiķi. Kas tad īsti atšķir profesionālo kritiķi no vienkāršā skatītāja? Pati atceros sešus ārkārtīgi intensīvus studiju gadus pie teātra kritiķes Silvijas Radzobes, kuros apguvām dažādas teātra teorijas, teātra vēsturi, pati izsēdēju trīs izrāžu mēģinājumus no A līdz Z, lai saprastu, kā top izrāde. Diemžēl pēdējā laikā darba dēļ man neatliek tik daudz laika braukt uz ārzemju teātriem, bet savulaik to darīju ļoti daudz. Tātad – tas, kas atšķir [profesionālu kritiķi no neprofesionāļa], ir profesionālās zināšanas, kas iegūtas jau profesijas apgūšanas laikā, un arī konteksts, jo, regulāri strādājot "Spēlmaņu nakts" žūrijā un esot kritiķe, esmu redzējusi absolūto vairākumu Latvijā uzvesto izrāžu – arī nevalstiskajos un neatkarīgajos teātros. Tāpēc ir šī konteksta izjūta – tas, kā, manuprāt, pietrūkst skatītājam, kurš tikai reizi mēnesī aiziet uz teātri. Vienā vārdā par to var teikt – profesionalitāte.

L. Pildere: – Deviņdesmito gadu beigās, kad ienācu teātra kritikā, mēs tikai sākām apgūt internetu. Tagad ar sociālo mediju attīstību arī kritiķa pozīcija ir pilnīgi cita – tieši līdz ar daudzo neprofesionāļu neierobežoto iespēju izteikties. Tad ir jautājums – kā mēs jūtamies, vai uz to reaģējam vai arī turpinām rakstīt kā līdz šim, varbūt mainām kritikas formas.

Vēsma Lēvalde.

Foto: Valters Pelns

V. Lēvalde: – Patiesībā jau kritika nekādā ziņā nav unikālā situācijā. Tikpat labi tas attiecas uz žurnālistiem, patiesībā – uz jebkuru profesiju, sākot ar mediķiem un beidzot ar kapračiem. Sociālie tīkli ir radījuši situāciju, kad ikviens var būt viedokļa paudējs, vērtētājs, uzstāties kā eksperts. Dažkārt sociālo tīklu vētra ir tik spēcīga, ka pārmāc profesionālo balsi, kas cenšas salikt lietas kaut kādās robežās. Protams, te arī parādās cīņas pozīcija. Profesionalitāte izmisīgi cenšas noturēties virs ūdens, cenšas būt sadzirdēta, un tas nav vienkārši šajā laikā. Otra lieta, kas ir aktuāla kritiķu vidē un liek no jauna izvērtēt profesionālos kritērijus, ir teātra ārkārtīgi straujā un daudzveidīgā attīstība. Īpaši, ja apmeklē festivālus, kur parasti dominē avangardiski, ne pamatplūsmas iestudējumi, ieraugi ārkārtīgi daudzveidīgu ainu. Tad izvirzās jautājums: vai kritēriji, kas perfekti strādāja 20. gadsimtā un kam vairāk vai mazāk seko visi profesionāļi, vēl darbojas laikmetā, kad vēstījuma konstruēšana pārvirzās no iepriekš skaidri saprotamām lietām, piemēram, uz virtuālu vēstījuma veidošanu. Un, ja profesionāli kritiķi, vairāk vai mazāk turot roku uz pulsa šajā teātra panorāmas mainīgumā, tomēr orientējas jaunajās tendencēs vai virzienos, skatītājam, lai cik cītīgi viņš ietu un skatītos izrādes, tomēr pamatā paliek tas pats "patīk/nepatīk" kritērijs. Tas ir leģitīmi un labi, ka cilvēki pauž savu viedokli. Tomēr dialogā starp teātri un atsauksmēm profesionālā atgriezeniskā saikne ir ļoti būtiska, jo ļauj testēt jaunas teātra mākslas parādības, saprast lietas, ko publika vēl nav pieņēmusi, jo nav aptvērusi šo virzienu.

Pieprasījums rada piedāvājumu

– Latvijas Teātra darbinieku savienības (LTDS) kritiķu sekcijā pašlaik ir reģistrēti 29 profesionāļi. Vai tas, jūsuprāt, šobrīd ir pietiekami Latvijai, lai izvērtētu visu visnotaļ plašajā teātra laukā notiekošo?

V. Lēvalde: – Man liekas, ka tagad ir palikuši 28. Lai cilvēku uzņemtu LTDS kritiķu sekcijā, ir vajadzīgas divu citu biedru rekomendācijas, vairāk vai mazāk garantējot iekšējā novērtējuma līmeni. Vēsturiski starp viņiem ir diezgan daudz literatūrzinātnieku, jo 20. gadsimtā tās bija savstarpēji ļoti cieši saistītas profesijas. Protams, visu laiku aug jaunā paaudze, jaunie autori. Elektroniskais žurnāls "Kroders.lv" katru gadu rīko jauno autoru konkursus. Nav jau nemaz tik daudz vietņu, kur izrāžu recenzijas publicēt. Tā ka, es domāju, kritiķu skaits noteikti ir pietiekams, varbūt var runāt par kādu specializāciju, līmeņiem, dialoga formām.

H. Verhoustinska: – Pieprasījums rada piedāvājumu, par aktīvi strādājošiem kritiķiem var saukt tos, kas regulāri publicējas, tomēr nevienam kritika nav maizes darbs. Visi strādā vai nu institūtos par pētniekiem, medijos, vai – kā es – par plaša apjoma kultūras žurnālistiem. Man liekas, ja skaitītu tos, kas regulāri publicējas dažādos izdevumos, arī reģionālajos, šis skaits būtu vēl mazāks.

I. Struka: – Patiesībā šis ir brīdis, kad arī jums, Anita, ir jāuzklausa komplimenti, jo tas, ka teātrim ir divi profesionālie mediji, ir brīnišķīgi, tāpat par teātri ir iespējams runāt citos formātos – radio un televīzijā. Savukārt tas, ka dienas mediji ir tik ļoti sašaurinājuši vietu profesionālajai kritikai, būtiski ietekmē kopainu. Tāpēc tik liela nozīme ir "KDi" un "Kultūrzīmēm", kas turpina publicēt recenzijas.

Kā vairot konteksta izjūtu

– Kritiķi seko līdzi lokālajiem, reģionālajiem un globālajiem kultūras procesiem. Cik aptverošs ir šis skatījums?

H. Verhoustinska: – Es strādāju medijā, kur katru nedēļu ir ēters, un man fiziski ir ļoti grūti izrauties [uz ārzemēm]. Paldies kolēģiem un arī Jegoram Jerohomovičam, kas raksta recenzijas par ārzemju teātru izrādēm, paldies žurnālam "Teātra Vēstnesis", ko esmu abonējusi un kur izlasu arī ārzemju teātru pieredzes daļu. Pirms tam daudz vairāk braukāju, tagad izjūtu kā trūkumu to, ka nav šīs globālās samērošanās, un sirsnīgi apskaužu kolēģus, kas brauc uz festivāliem. Bet, kas attiecas uz vietējo reģionālo kontekstu, esmu ļoti apzinīga. Piemēram, eju uz laikmetīgās dejas izrādēm Ģertrūdes ielas teātrī, kas ir pārgājis uz šo formātu. Gados, kad esmu "Spēlmaņu nakts" žūrijā, pats par sevi saprotams, ka apmeklēju izrādes visā Latvijā, arī Cēsu Mazo teātri, Liepājas Leļļu teātri, Rēzeknes teātri "Joriks". Ļoti cenšos aptvert kaut vai Latvijas kontekstu.

V. Lēvalde: – Man ir gluži otrādi – akadēmiskās noslodzes dēļ man ir samērā grūti aptvert Latvijas teātra ainu. Turklāt, dzīvojot Liepājā, katrs brauciens uz Rīgu maksā diezgan dārgi. Tomēr cenšos iespēju robežās vismaz tās izrādes, kas varētu tikt ["Spēlmaņu naktī"] nominētas, apmeklēt. Savukārt akadēmiskās vides priekšrocība ir ārzemju konferences, ko vienmēr ir iespēja apvienot ar teātra apmeklējumu. Katru gadu atvaļinājuma izklaižu vietā finansēju sev ārzemju braucienus uz festivāliem un atsevišķām izrādēm, mēģinot ģeogrāfiju visu laiku paplašināt – dažreiz tas izskatās pat diezgan neprātīgi.

H. Verhoustinska: – Tas ir brīnišķīgi, Vēsma, ka tu to dari.

V. Lēvalde: – Šogad man bija dažas brīvas dienas, un es braucu ar mašīnu pāri pusei Eiropas, lai redzētu Pītera Bruka [1925–2022, viena no ietekmīgākajām 20. gadsimta teātra personībām] pēdējo iestudējumu. Ir kaut kādas lietas, kas ir atskaites punkti, un tiem jābūt pietiekami augstiem, lai varētu saprast, kāda kardiogramma ir Latvijas teātros.

H. Verhoustinska: – Un kāds ir tavs vērtējums?

V. Lēvalde: – Redzu, ka Latvijas teātris ir absolūti konkurētspējīgs. Tas, ko esmu novērojusi beidzamajos pāris gados: kopš 90. gadiem bija vērojams pieaugošs nihilisms pret verbālo tekstu, mēģinājumi dekonstruēt klasikas tekstus, bet šobrīd notiek atgriešanās pie dziļiem tekstiem, lieliem naratīviem. Iezīmējas meklējumi, kā šos lielos, dziļos tekstus ielikt mūsdienīgā formā. Tad man kļūst mazliet bail, jo, skatoties beidzamās izrādes Latvijā, ir sajūta, ka aktieri vairs īsti nemāk strādāt ar tekstu. Viņi ir ļoti attīstīti ķermeniski, ļoti labi iekļaujas vizuālajās ainās, ir precīzi mizanscēnās. Bet dažkārt man šķiet, ka viņi nespēj saskatīt kaut kādas dziļākas sakarības klasiskos tekstos. Būtu arī labi, ja teātriem būtu lielāka pašpārliecība, ar ko, piemēram, Dailes teātris iet uz priekšu Eiropā un viņus pieņem. Varbūt tieši pašapziņa ir tas, kā Latvijas teātriem pietrūkst.

L. Pildere: – Iespējas izbraukt un kaut ko noskatīties ārzemēs ir tieši saistītas ar katra kritiķa finansiālo situāciju, ar to, kāda ir alga pamatdarbā. Priecājos, ka pavasarī bija iespēja Londonā noskatīties divus mūziklus. Protams, tas ir atkarīgs arī no katra kritiķa darbaspējām, ģimenes apstākļiem, citiem pienākumiem. Visi cenšas pēc labākās gribas, jo saprot, cik konteksta izjūta ir svarīga, bet reālā dzīves īstenība tomēr arī var ietekmēt.

I. Struka: – Ir svarīgi iespēju robežās paplašināt konteksta izjūtu, redzēt, ko dara atzīti režisori. Man tas ir vajadzīgs repertuāra veidošanai un viesrežisoru meklēšanai.

Ja runājam kopumā, neviens vairs nevar aptvert pilnīgi visu teātra jomu, tas pat Latvijā ir grūti izdarāms, tomēr atskaites punkti ir ļoti svarīgi pašam kritiķim kā personībai. Savukārt Latvijas teātrim ne vienmēr tas nostrādās par labu, ja katra izrāde tiks salīdzināta ar visvisvislabāko izrādi, kas kādreiz redzēta. Tā ātri var nonākt situācijā, kad kļūstam snobiski un augstprātīgi. Vērtējot lokālo teātri, liela nozīme ir lokālajam kontekstam.

Tas, ko es saskatu kā draudu no neprofesionālās kritikas, – ir jauki pieiet mākslai tikai no pozitīvā aspekta, bet, ja tu ilgstoši vērtē norises laikmetīgajā mākslā, kur kritēriji jau tāpat ir diezgan plūstoši, tikai ar pluszīmi un neatļaujies nekādas kritiskas piezīmes un analīzi, tas veicina mākslas degradāciju.

Kritika – PR instruments?

– Esmu gan sastapusies ar to, ka kritiķi ļoti nelabprāt raksta kritiskas recenzijas. Vai tāpēc, ka nevēlas bojāt attiecības ar attiecīgo teātri?

– Tas ir ļoti interesanti, jo kritiķim jau nav tā, ka nepatīk rakstīt kritiskas recenzijas. Iespēja analizēt sliktas izrādes vienmēr ir labāka nekā analizēt viduvējas izrādes.

H. Verhoustinska: – Man pašai ir tāda pieredze. Tikko nopublicēju recenziju, kas ir ļoti kritiska par Liepājas teātra izrādi ["Annes Frankas dienasgrāmata", režisore Laura Groza]. Man tomēr nācās diezgan kāpt sev pāri, lai es varētu paust savus iebildumus, kas ir ļoti nopietni, jo ļoti cienu to, ko Laura Groza dara Čehova teātrī.

I. Struka: – Runa ir par inteliģentu izteiksmes veidu, jo visi vēl atceramies kārdinājumus, kuriem jaunības gados esam gājuši cauri. Kritiskiem viedokļiem ir jābūt, tikai pārdomātā formā. Tas tāpat būs risks sabojāt attiecības ar teātri, tā tas ir, bet, manuprāt, tieši te arī sākas problēma – jebkurš režisors, jebkurš aktieris šodien ļoti ātri aprod ar labajiem vārdiem; un tad, ja par izrādi pateikts, ka tā ir laba, bet ne izcila, jau ir sāpes un pārdzīvojums. Domāju, arī mēs kā profesionāļi esam pie tā vainīgi, jo slavināšana ir bijusi pārāk intensīva.

V. Lēvalde: – Vai nav tā, ka teātriem ir bažas, ka kritiskas recenzijas varētu ietekmēt Valsts kultūrkapitāla fonda finansējuma piešķīrumu kaut kad nākotnē? Es gan nevaru galvot, ka VKKF eksperti lasa recenzijas. Tomēr domāju, ka teātru direktoriem gan šādas bažas varētu būt. Nebūsim arī naivi – teātriem ir gana influenceru, kuri sociālajos tīklos bez gala tiražē slēpti reklāmiskus tekstus, pozitīvas atsauksmes. Ļoti daudz ir pašu teātra cilvēku, kuri raksta nepārprotami jūsmīgas, pat skolota mārketinga atsauksmes par tikko iznākušu izrādi. Kad pētīju teātru apsaimniekošanas modeļus, secināju, ka pašvaldību teātri ar līgumiem tiek ļoti virzīti uz naudas pelnīšanu. Tai, protams, ir arī saistība ar to, ko par šo izrādi publiski runā.

H. Verhoustinska: – Vēsma tikko skāra ļoti svarīgu aspektu – tur arī slēpjas atbilde uz jautājumu, kāpēc teātri reizēm tik asi reaģē uz kritiku. Savā tiešajā radošajā darbā LTV, vadot raidījumu ["Kultūrdeva"], uz kuru cilvēki var atnākt, lai pastāstītu par savām radošajām iecerēm, un es arī viņus pārāk nekritizēju, saskaros ar to, ka kultūras žurnālistika un kritika tiek uzskatīta par PR instrumentu. Man liekas, ka tas ir ļoti bīstami, jo notiek apvainošanās, ja attiecīgajā raidījumā vai recenzijā netiek veidots viennozīmīgi pozitīvs viedoklis par mākslas faktu. Teātra kritiķa pienākums nav palīdzēt teātrim pildīt kasi; viņa pienākums ir maksimāli argumentēti paust savu viedokli par izrādi.

L. Pildere: – Nedrīkstam par zemu novērtēt sociālo mediju nozīmi teātru pozitīva tēla veidošanā. Kritiķi ar savu negatīvo viedokli mēdz būt neērti.

– Kam jūs primāri rakstāt: teātriem vai skatītājiem?

V. Lēvalde: – Tas ir atkarīgs no tā, kas ir izdevuma mērķauditorija. Ja "Kroders.lv" un "Teātra Vēstnesis" vairāk ir orientēti uz profesionāļiem, tad es recenzijā lietoju valodu, kas pazīstama profesionālajā vidē. Ja rakstu "Kultūrzīmēm" vai jebkuram citam dienas vai reģionālajam laikrakstam, tad, protams, primāri domāju par to, kāda ir šā medija mērķauditorija, arī par to, vai recenzijas valoda neizklausīsies profesionāli sašaurināta. Tomēr, valodai mainoties, nemainās viedoklis. Mainās tikai izteiksmes veids.

Bez šaubām, auditorijas ir abas – gan skatītāji, gan teātri. Teātriem un kritikai patiesībā ir viens virsuzdevums – darīt pasauli, mākslu labāku.

Noslēpumainais recenzijas spēks

– Skaidrs, ka kritiķi ir teātra ekosistēmas daļa. Cik ļoti jūtaties tajā pieņemti, cik ļoti jūs akceptē, varbūt – baidās?

H. Verhoustinska: – Pēdēja laikā režisoriem ir ļoti populāri teikt, ka nelasa kritiku, bet man gan ir aizdomas, ka tā drusciņ ir koķetērija. Regulāri sadarbojoties ar "KDi", esmu fokusu nobīdījusi no profesionāli mērķētām recenzijām, kas domātas izrādes veidotājiem, uz mērķi tomēr izstāstīt savu viedokli izrādes skatītājiem un avīzes lasītājiem. Cenšos nestāstīt par sižeta samezglojumiem, jo tomēr ceru, ka, izlasījis manu recenziju, cilvēks varētu aiziet izrādi noskatīties. Un, kad ir kritiskākas iebildes pret izrādi, tad domās diskutēju ar skatītāju, kuram, iespējams, tieši tas, ko saskatu kā trūkumu, liekas izrādes lielākais efekts vai ieguvums. Tomēr visu laiku pakausī elpo izrādes komanda. Kādreiz, studiju laikā, Lilija Dzene, analizējot mūsu darbus, mani nosauca par jaunavu ložmetējnieci, jo es ļoti ietekmējos arī no savas skolotājas un rakstīju asi un pat nešpetni, dažkārt pat paņirgājoties par kādu neveiksmīgu momentu izrādē, bet šobrīd šo kritiku cenšos pasniegt maksimāli korekti, pat ja recenzija no tā zaudē. Rēķinos, ka to lasīs cilvēki, kas divus mēnešus ar vislabāko nodomu ir strādājuši pie izrādes.

– Jautājums Ievai Strukai: kritika ir arī izrāžu mākslinieciskā līmeņa vērtēšanas instruments. Cik bieži režisori vēlas izmantot kritiku izrādes mākslinieciskā līmeņa paaugstināšanai? Teātrī jau nav kā kino, kur viss akmenī iecirsts.

I. Struka: – Gatavā izrādē tu nevari neko daudz izmainīt, pat ja esi saņēmis konstruktīvu kritiku. Ja mākslinieks ir gudrs, tad viņš pēc pirmizrādes analizē situāciju, izmantojot visu, ko ir dzirdējis un lasījis, lai mainītos un ietu uz priekšu. Vienlaikus ir arī svarīgi, kurš un kā ir to uzrakstījis, jo mēs visu mūžu audzējam savu autoritāti. Pieņemu, ka vienam režisoram kāds no kritiķiem var būt autoritāte, bet otram – ne, un tas pat nav saistīts ar pozitīvu vai negatīvu viedokli, drīzāk ar spēju argumentēt, nolasīt būtiskas lietas, izprast režisora vēstījumu. Tad arī turpmāk konkrētā vērtētāja viedoklis tiek ņemts vērā. Protams, mākslinieki ir ārkārtīgi dažādi – ir ar hipertrofētu pašapziņu, ir ļoti paškritiski, katram ir sava virtuve. Ja mākslinieks ir ne tikai intuitīvists, bet izrādes veidošanā ieliek arī kādu racionālo kodolu, tad viņš sadzird, ieklausās un varbūt dodas citā virzienā. Ļoti negatīviem rakstiem var būt ilgtermiņa ietekme. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir tas, kā savulaik Regnārs Vaivars negatīvu recenziju dēļ ilgus gadus nevēlējās atgriezties uz lielās skatuves. Pagāja krietns laiks, un režisors, atkal sevī sajutis kapacitāti, lielajā zālē iestudēja labas izrādes.

– Kritiķi nodarbina vēsturisks, filozofisks, estētisks, politisks un socioloģisks notikumu konteksts. Kas tad ir recenzija – objektīvs vai subjektīvs, varbūt – objektīvi subjektīvs mākslas fakts? Kāds ir noslēpums labai recenzijai, lai tā taptu?

H. Verhoustinska: – Man liekas, ka priekšnosacījums jebkurai recenzijai ir saprast, atklāt, noformulēt režisora ieceri un tālāk jau šķetināt, vai tā ir realizējusies vai nav. Recenzijas, kur autors konfrontē savu ideālo lugas lasījumu ar to, ko piedāvā režisors, man nešķiet ļoti auglīgas, jo kritiķa uzdevums tomēr ir atklāt mākslinieka ieceri.

– Dzirdēts, ka režisori sūdzas, ka viņu iecere palikusi neizprasta.

– Ir uzmanīgi jāskatās un jāizdomā. Ir bijuši gadījumi, kad teātris vienkārši ir uzdevis režisoram iestudēt lugu un viņam nekādu īpašu uzdevumu un ieceru nav bijis. Šādi gadījumi tomēr ir absolūtā mazākumā.

V. Lēvalde: – Cilvēks principā ir subjektīva būtne, kas nevar izvirzīt mehāniskus, negrozāmus kritērijus – vēl jo vairāk mākslai. Subjektivitāte izpaudīsies autora balsī, stilā, tajā, kas viņam būs šķitis svarīgākais no izrādes elementiem, cik slāņus izrādes vēstījumā viņš uztvēris un kas viņam no tā licies būtiskākais. Turklāt recenzija ir radošs žanrs, un absolūta objektivitāte ir ilūzija.

H. Verhoustinska: – To pierāda arī tas, ka pat par vienu un to pašu izrādi tajā pašā vakarā var būt pretēji viedokļi pat teātra recenzentiem.

L. Pildere: – Es vienmēr atceros Silvijas Radzobes mācīto, ka kritiķa darbs ir radošs, līdz ar to jāraksta, lai recenzija būtu saistoši lasāma un ar literāru kvalitāti. Protams, tas neizslēdz kritērijus un visu pārējo.

I. Struka: – Turpinot Līvijas teikto – tālāko nosaka pieredze, valodas izjūta, ieguldītais laiks, arī tas, vai izrāde ir iedvesmojusi. Tieši tas jau arī atšķir profesionāli no neprofesionāļa, ka jāspēj labi uzrakstīt par izrādi, kas nav iedvesmojusi.

H. Verhoustinska: – Es gan piebildīšu, ka "labi" nenozīmē labu izrādes vērtējumu, bet gan labu recenzijas kvalitāti.

I. Struka: – Es tieši to domāju: protams, ir labi, ja izrāde tevi saviļņo un tad tu raksti priecīgs, jo priecīgi būs arī visi ap tevi, bet profesionālis jau raksta arī par to, kas nepatīk, un par viduvējām izrādēm. Kā jau teicu: visgrūtāk ir uzrakstīt par korekti uztaisītām izrādēm, jo par tām nav sakāms nekas slikts, bet nav arī nekā īpaši izceļama. Atrast veidu, kā atspoguļot šādu izrādi, ir pieredzes, talanta jautājums.