Kompromiss starp putekļiem un bedru lāpīšanu

Pirms diviem gadiem – 2021. gada 1. jūlijā – stājās spēkā jaunais Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums – iepriekšējo 119 pašvaldību vietā sāka darboties 43. Bet gandrīz pirms četriem gadiem – 2019. gada novembrī – valdība Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM) uzdeva sadarbībā ar Satiksmes ministriju (SM) sagatavot priekšlikumus par sakārtojamiem ceļiem administratīvi teritoriālās reformas (ATR) kontekstā 2021., 2022. un 2023. gadam.

+22 foto

Diskusijas dalībnieki Ērgļos

Kompromiss starp putekļiem un bedru lāpīšanu.

Diskusijas dalībnieki Ērgļos.

1 / 2

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Ceļu remontam bija paredzēts arī finansējums, sākot no 2021. gada. Priekšlikumi bija jāiesniedz VARAM līdz 2020. gada 8. jūlijam, un rezultātā tapa valsts reģionālo un vietējo autoceļu pārbūves un atjaunošanas investīciju programma ar 300 000 000 eiro nepieciešamo finansējumu. Sarakstā bija uzlabojamo autoceļu posmi (kas esot nozīmīgi iedzīvotāju mobilitātei un jauno administratīvo centru sasniegšanai) ar kopējo garumu 1068 km. Skaidri zināms, ka līdz šim speciālajai ceļu programmai piešķirti 91 906 000 eiro no valsts budžeta un paredzēti 92 300 000 eiro no Eiropas Savienības Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM) fonda.

Aizvadītajā trešdienā Ērgļos – vienā no valdības ieceru aģitācijas vietām, kur iepriekšējais VARAM ministrs Juris Pūce aizrautīgi stāstīja par tobrīd vēl tikai gaidāmās novadu reformas priekšrocībām, – "Latvijas Avīze" uz diskusiju aicināja iedzīvotājus, pašvaldības, VARAM, VSIA "Latvijas valsts ceļi" ("LVC") un nevalstisko organizāciju pārstāvjus, lai saprastu – kas no solītā sagaidīts un izdevies, kas bijis nepareizi vai jādara pavisam citādi.

Uz aicinājumu atsaucās un diskusijā piedalījās: Agris Lungevičs, Madonas novada domes priekšsēdētājs; Elita Ūdre, Ērgļu apvienības pārvaldes vadītāja; Reinis Braķis, Ērgļu apvienības Īpašumu uzturēšanas nodaļas vadītājs; Inese Šaudiņa, līdzšinējās Ērgļu vidusskolas direktore, angļu valodas pasniedzēja; Juris Šaudiņš, aktīvs Ērgļu iedzīvotājs; Klāvs Grieze, "LVC" Attīstības pārvaldes direktors; Gints Alberiņš, "LVC" Būvniecības pārvaldes direktors; Zane Seredina, biedrības "Latvijas Lauku forums" projektu koordinatore; Āris Ādlers, prezidents starptautiskā attīstības organizācijā "PREPARE Network", kas apvieno 20 pilsoniskās sabiedrības sadarbības tīklus no 16 Eiropas valstīm, darbojas arī biedrības "Latvijas Lauku forums" padomē; Laimonis Kļaviņš, velobraukšanas entuziasts; Andris Miglavs, VARAM ministra padomnieks reģionālās attīstības un ekonomikas jautājumos.

Klāvs Grieze (no kreisās), Agris Lungevičs, Inese Šaudiņa, Juris Šaudiņš, Elita Ūdre un Reinis Braķis pēta "Latvijas valsts ceļu" pārraudzībā esošo ceļu attīstības plānus Madonas novadā.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Lai arī galvenā diskusijas tēma šoreiz bija par to, kā veicies ar savulaik plaši apspriestās ATR ceļu programmas izpildi, diskusijas dalībnieki jau no paša sākuma bija noskaņoti, ka jāskata visas aktualitātes šobrīd notiekošo procesu kontekstā un pārnovadu līmenī.

A. Lungevičs: No katras reformas gaidām kādu ieguvumu. Attiecībā uz mobilitātes apstākļu uzlabojumiem to šobrīd ieraudzīt ir grūti. Pašvaldību darbā esmu jau 17 gadus, pieredzēju arī 2009. gada reformu. Tad arī pašvaldībām ieguvums ceļu uzlabošanā bija reāls un jūtams jau pāris gadu laikā, apvienojoties Madonas novadam un 14 pagastiem. Tolaik ievērojamas investīcijas izdevās ieguldīt arī citās jomās, ne tikai ceļu uzlabošanā – renovējām skolas un kultūras namus, uzlabojām siltumtīklus, ūdenssaimniecību utt.

Lai arī tolaik uzreiz sākās finanšu un ekonomiskā krīze, ATR ieguvumi pašvaldībā bija skaidri redzami. Tagad pēc reformas diviem gadiem kaut vai no finanšu aspekta ieguvumus redzam minimālus. Kaut kur perspektīvā tagad tikai parādās iespējami ES struktūrfondu projekti, kas uz ceļiem gan attiecināmi nebūs.

Ikdienā pašvaldībām ceļu uzturēšanai pamata ieguldījums nāk no Valsts autoceļu fonda. 

Arī te salīdzinājumam derētu ieskatīties vēsturē – 2008. gadā pirms ATR strādāju Kalsnavas pagasta padomē. Tajā laikā ceļu fonds pagastam bija 80 000 latu, tagad tai pašai teritorijai ap 60 000 eiro. Cik daudz mainījies 15 gadu laikā, bet fonds ceļu uzturēšanai par 40% mazāks!

Protams, ka meklējam arī cita veida finansējumus līmeņa noturēšanai, bet, manuprāt, tas nav īsti normāli. Esam pieņēmuši lēmumu, ka elementārā līmeņa ceļu uzturēšanā ietilpst arī ceļu tīrīšana ziemas periodā uz lauku viensētām, jo daļai iedzīvotāju, iespējams, tas ir arī vienīgais nepieciešamais pakalpojums, ko viņi no pašvaldības saņem.

Attiecībā uz "Latvijas valsts ceļiem" – prieks, ka ilgo diskusiju rezultātā šobrīd ceļš P37 līdz Cesvainei šogad būs pabeigts. Tas ir ļoti labi, un paldies "LVC" par to. Attiecībā uz Ērgļiem – nepieciešama ceļa pārbūve caur Vestienu. Ar "LVC" vadību esmu runājis arī par Lubānas savienojumu ar Madonu. Ir cerība, ka šiem posmiem kaut ko dabūsim arī no ATR ceļu programmas. Tomēr skaidrs, ka kopējais novada ceļu stāvoklis ir diezgan bēdīgs.

R. Braķis: Kā bijušajam patstāvīgām novadam pirmie gadi pēc ATR faktiski pagājuši kā iepazīšanās periods. Projekti paredzēti, bet vēl nav iesākti. Piemēram, nākamgad sāksim būvprojektus, ko izstrādājām kā patstāvīgs novads.

Par autoceļu fondu jau minēja – pavisam minimāls, varam nodrošināt iztīrīšanu ziemā un atputekļošanu vasarā. 

Par ATR līdzekļiem remontētais Jumurdas ceļa posms – uzlabots tas noteikti ir, jo tur vairs nav grants seguma. Veikta dubultā virsmas apstrāde, kas sevišķi noturīga nav, taču garantijas un uzturēšanas darbi notiek. "LVC" jau ir pateikuši, ka ar ceļa stāvokli tajā posmā mierā nav. Cik zinu, pašlaik notiekot sarunas, lai uzklātu vēl kādu šī seguma kārtu, jo tehnoloģija tādu iespēju paredz. Kopumā krietni labāk ir – neput un nav dubļu, lai gan bedres visu laiku veidojas.

J. Šaudiņš: Vairāk nekā 30 gadus esmu nostrādājis lielā valsts uzņēmumā, bija dienesta automašīna, mēnesī nobraucu vairāk nekā 5000 kilometru. Ceļus esmu iepazinis labi un zinu arī, kāda atšķirība, ja pa sliktiem ceļiem jābrauc ar savu vai dienesta mašīnu, kas pašam nav jālabo.

Kopumā cenšos būt cilvēks, kurš nedomā, ka "viss ir slikti". Redzu, ka pamazām situācija uzlabojas arī uz ceļiem, jo tagad, piemēram, uz Rīgu pa zemes ceļu mums vairs nav jābrauc – pilnīgi cita opera! 

Taču pavasarī pa uzlaboto Jumurdas ceļu tomēr bez "skaļiem un smagiem" vārdiem pabraukt īsti nevar, jo no milzīgajām bedrēm izvairīties nav iespējams. Ļoti bojā automašīnu!

E. Ūdre: Uzskatu, ka Ērgļi atrodas ļoti labā vietā, jo gandrīz uz visām pusēm tagad jau varam braukt pa melno segumu. Par ceļa kvalitāti – tas nu ir runājams jautājums. Protams, gribam, lai asfaltēto ceļu garums palielinās, un aktuālākais te tagad būtu ceļš Ērgļi–Koknese. Šis grantētais ceļš ir "LVC" pārziņā, uzlabojumus redzam – grāvjus no krūmiem attīra, virsmu greiderē. Taču lielākās gaidas mums visiem ir par Madonas ceļu caur Vestienu. Liels pluss tagad ir Rīgas ceļš, kam pērn asfalta segumu pat atjaunoja.

I. Šaudiņa: Uz reformām jāskatās kompleksi. Ērgļos vidusskolu tagad likvidē, un tas nozīmē, ka bērniem būs jābrauc uz Madonu. Loģika prasa, ka ceļš Ērgļi–Madona ir tūlīt jāsalabo, jo pastāv arī visādi noteikumi, cik laika bērns drīkstēs pavadīt ceļā utt. Pašreizējais ceļa stāvoklis drošu situāciju neraisa. Ērgļos joprojām būs pamatskola, bērniem šurp jātiek pa Vestienas, Sausnējas ceļiem, arī no Liepkalnes, kur joprojām pa putekļiem brauc!

Ar Rīgas ceļu gan tagad lepojamies, tas ir labs un gleznains, kļuvis par iecienītu braucienu vietu motociklistiem, velosipēdistiem. 

Remonta laikā neiztaisnotie līkumi, par kuriem sākumā bijām dusmīgi, tagad izrādījušies kā ieguvums.

K. Grieze: Mana pārvalde "Latvijas valsts ceļos" ir tā, kas veicamos darbus plāno. Ne tikai ATR kontekstā. No valdības Satiksmes ministrijas personā saņemam uzdevumus un tad plānojam to izpildi. Mums kā ceļu saimniekam rūpju bērnu ir daudz – vairāk nekā 20 000 kilometru ar melno segumu un vairāk nekā 13 000 kilometru grantēto. Stāvokli apzināmies un kā ceļinieki, protams, gribētu lielāku finansējumu un rezultātā labākus ceļus.

Taču finansējuma nekad nav pietiekami – tāpat kā pašvaldībām. Pēdējie kovida gadi bija ražīgi, jo ceļiem saņēmām papildu finansējumu. Vienlaikus – arī bagāti ar problēmām. Šis gads ir atkal mazāk ražīgs, jo finansējuma mazāk. Pie mums līdz konkrētu ceļu būvei gandrīz vienmēr nonākam kāda kompromisa gaitā, ko panākam, vērtējot vajadzības, vēlmes un iespējas. ATR programmai ir ceļa posmu pamata un vēl rezerves saraksts. Ja nauda būs, izpildīsim, taču pagaidām neredzam, ka līdzekļi būtu kaut vai pamatsaraksta izpildei.

G. Alberiņš: Es uzņēmumā "Latvijas valsts ceļi" atbildu par būvdarbu kvalitāti un sākšu ar šeit apkārtnē pārbūvēto ceļu salīdzinājumu: ceļa segums uz Rīgas pusi ir pavisam cits nekā uz Jumurdu. Cenas atšķirība pārbūvē lietotajām metodēm ir vismaz piecas reizes, tādēļ līdzīgu noturību gaidīt nevaram.

Attiecībā uz Madonas ceļu caur Vestienu – tur atsevišķos posmos apakšā ir dziļi purva un kūdras slāņi. 

Pilnīgai rekonstrukcijai un savešanai kārtībā izmaksu ziņā tas var prasīt līdz pat trim miljoniem par kilometru. Lai būtu kvalitāte, ļoti lieli ieguldījumi.

Attiecībā uz kovida laikā remontētajiem ceļiem jāatzīst, ka bēdu stāsts ir diezgan garš. Kur nav izdevies, mums ir jāpanāk, ka nodokļu maksātāju ieguldījums maksāts par padarītu darbu, nevis brāķi. Strīdu ar būvniekiem par garantijas darbiem tagad ir daudz. Visi kļūstam gudrāki gan būvniecības, gan līgumu lietās. Piemēram, ziemā būvnieki savos objektos safilmē, kad tur brauc pārkrauti baļķu vedēji un ceļu bojā. Ceļa lietotājiem tomēr būtu jāsaprot, ka, piemēram, ar dubulto virsmas apstrādes tehnoloģiju uzlabots ceļš ir jāpasaudzē, no cirsmām ar pārkrautām piekabēm braukt nevajadzētu – vismaz atkušņa laikā.

Lēmumus par konkrētiem tehniskiem risinājumiem attiecīgajā ceļa posmā pieņem būvspeciālisti. Politiķi par izvēlēto segumu un tehnoloģiju vainīgi nav. Protams, visi mēs ceram, ka arī lēti varēs izdarīt labi. Vietās, kur lētās tehnoloģijas piemērotas nav, tās arī ir atteiktas. Vēl kāda nianse – līdzīgi darīti darbi līdz 2021. gadam kalpoja brīnišķīgi, mums ir daudz labu piemēru.

Ā. Ādlers: Esam organizācija, kas koncentrējas uz lauku teritorijas un lauku attīstības jautājumiem. Politiku veidošanas līmeņos tikai nesen esam pieņēmuši, ka lauku teritorijas attīstība nav saistāma tikai ar lauksaimniecības, bet arī izglītības, veselības aprūpes un citu pakalpojumu pieejamību, ceļu infrastruktūru ieskaitot. Savukārt mēs kā nevalstiskās organizācijas esam sapratuši, ka mūsu politiķus vislabāk var ietekmēt caur ES struktūrām, tādēļ strādājam arī šajā virzienā.

Manuprāt, viens no iemesliem, kādēļ šādus rezultātus redzam, ir ļoti zems iedzīvotāju līdzdalības līmenis periodā, kad valdība lēmumus gatavo. Otrs aspekts – kā salāgot dažādu resoru politikas, jo te jau minēja, ka labs ceļš nepieciešams arī izglītības reformai. Tikpat nepieciešams arī kultūrai, ekonomikai un visam pārējam. Sliktā ziņa ir tā, ka arī ES līmenī par dažādu politiku savietojamību runā tikai tagad, un varam iedomāties, pēc kāda laika šī pieeja nonāks līdz mums.

Tomēr izpratne ir uzlabojusies, jo visas projektos iesaistītās puses redz, ka citās iniciatīvās ieguldītā nauda nevar dot rezultātu, ja nav ceļa. 

ATR kontekstā esmu piedalījies dažādās darba grupās pierobežas novados, sevišķi Sēlijas daļā. Runājām ar cilvēkiem – kā jūtaties pēc novadu reformas? Nebija dzirdams, ka ATR būtu slikta, izņemot satiksmes sadaļu un pieejamību līdz jaunajam centram. Kā redzam, labs ceļu tīkls lielā mērā arī nosaka cilvēku attieksmi pret reformām, pašvaldībām un valsti kopumā.

L. Kļaviņš: Aktīvi nodarbojos ar riteņbraukšanu, sezonā vidēji nobraucu 6000–8000 kilometru, piedalos arī starptautiskās sacensībās. Pavisam nesen ar komandas biedriem treniņa maršrutā izbraucām nevis Rīgas virzienu, kur viss ir ideāli, bet citus, ietverot arī kaimiņu novadus. Posmā Ērgļi–Madona līdz Sauleskalnam ar šosejas riteni nemaz braukt nevar. No Madonas līdz Cesvainei taisa jaunu ceļu, veidojas pasaka. Aiz Cesvaines Dzelzavas virziens – baltas šausmas, Tirza – kopts zemes ceļš, labs, pat nekratīja. Lizums–Ranka, Jaunpiebalga–Vecpiebalga labs, vietām pat ļoti labs, ainavisks, minies un priecājies. Posmā Ineši–Ērgļi pieci kilometri ārprāts, tik daudz sen nebiju lamājies. Uz ATR ceļu posma pie Cirstiem visi bijām tik laimīgi un priecīgi!

Katrs uz ceļiem skatāmies pa savam. Tomēr teikšu godīgi, ka arī tajā it kā labajā ATR posmā no būvniecības viedokļa tomēr kaut kas aizgājis šķērsām, jo noturības tur nav. Pirmajā gadā, kad uzlēja – visi bijām laimīgi, viss gludi un skaisti! Pienāca pavasaris – tas dubultās apstrādes segums bija izkusis reizē ar sniegu.

"Atlikušie 300 kilometri ceļu ir zem lielas jautājuma zīmes: kad atradīsies papildu nauda šīs programmas "astes" īstenošanai," atklāts bija Andris Miglavs (no kreisās), VARAM ministra padomnieks reģionālās attīstības un ekonomikas jautājumos. Savukārt velobraukšanas entuziasts Laimonis Kļaviņš vērtēja tā: "Kopumā redzam, ka darbi notiek un ir arī uzlabojumi, tomēr ātri vien izrādās, ka no būvniecības viedokļa kaut kas tomēr aizgājis šķērsām, jo atjaunotām virsmām noturības nav."

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

A. Miglavs: Runājot apaļos skaitļos, no programmas 1000 kilometriem 700 ir Latvijā uzbūvēti vai ir pabeigšanas stadijā. Taču 300 kilometru ir zem lielas jautājuma zīmes: kad atradīsies papildu nauda šīs programmas astes īstenošanai. Personīgi man par dažu posmu atrašanos šajā sarakstā būtu lieli jautājumi, bet saprotu, ka tur ir dažādu interešu kopsavilkums. Sākotnēji iecerētie 800 kilometru pārvērtušies par 1000 kilometru, tas ir saskaņotais saraksts un valdības dokumentos akceptēts.

Kopumā bilde laba nav, jo neizskatās, ka šis lēmums par speciālu programmu ir bijis pareizs un risinājums labs, jo vienu atsevišķu ceļa posmu raut ārā specifiskai programmai pareizi nav – ceļu tīkls jāuztur un jāattīsta kopumā. 

Ceļi vispār jāskatās reģionālā, nevis atsevišķu pašvaldību griezumā. 

Es pat teiktu, ka tas bija politiski bezatbildīgs solījums, ko izdarīja viens ministrs ar tā laika valdības piekrišanu. Finanšu resursu nebija ne tajā brīdī, nedz arī vēlāk.

Šodien reālā situācija ir tāda, ka valdības diskusijā par citām ne mazāk svarīgām prioritātēm šis jautājums, piedodiet, kļuvis mazāk svarīgs līdzās veselības, izglītības, ārējās un iekšējās drošības prioritātēm. Publiskā infrastruktūra šajā rindā patlaban ir kā piektā.

I. Šaudiņa: Ne visa sabiedrība tā domā. Mums Jumurdas ceļš tomēr ir ieguvums, jo pa putekļiem un dubļiem jābrauc vairs nav. Bedres regulāri līmē ciet, ja uzliks vēl vienu kārtu – arī bedru būs mazāk!

A. Miglavs: Tā nav, ka atlikušie 300 kilometru no programmas nevienu vairs neinteresē. Lai cik politiski angažēta šī programma būtu, tā joprojām ir ministrijas saistībās un darba kārtībā. Prognozējam, ka līdz 800 kilometru 2025. gadā spēsim tikt. Par 200 kilometru – atkal jāmeklē citi resursi, atvērta tēma.

Domāju, ka šeit skartais jautājums par pareiza ceļu ekspluatācijas režīma nodrošināšanu ir ne mazāk svarīga tēma. 

Labus ceļus neuzbūvēsim nekad, ja pa tiem brauks neatļauti pusotru vai pat divas reizes uz smagās tehnikas asi pārkrauts transports.

L. Kļaviņš: Man ir jautājums par bojājumu novēršanu. Madonā uz Rīgas ielas ir bojāta ūdens notekas pārsedze, var traumēties gājēji un velobraucēji. Nofotografēju, par problēmu uzrakstīju "Madonas ūdenim". Atbilde bija, ka tie nav kanalizācijas, bet lietus ūdeņi un saimnieks esot "LVC". Madonas uzņēmums neesot atbildīgs, esot gan ziņojuši tālāk. Bet bojājums stāv – jau divas nedēļas. Ko tas dod, ja esam aktīvi pilsoņi, kā vispār var ietekmēt kaut kādus "valsts plānus"?

A. Miglavs: Attiecībā uz pirmo gadījumu ir labās prakses piemērs no Jelgavas, kur pašvaldība izveidojusi vienotas saziņas un reaģēšanas sistēmu, kurā saslēgti visi teritorijā esošie pakalpojumu sniedzēji, neatkarīgi no institucionālās piederības. Notekas pārsedzes bojājuma gadījumā problēma ātri būtu atrisināta. Taču Jelgavai tādas sistēmas izveide prasīja vairāk nekā desmit gadus. Tas nav mirkļa un viena lēmuma darbs un arī parāda, cik sadrumstalotas un dažādu atbildību sfēras var būt vienā teritorijā. Šo Jelgavas iniciatīvu no VARAM puses popularizējam, veidojam atbalstu, lai šo sistēmu būtu vieglāk "klonēt" arī citās pašvaldībās.

Par otro jautājumu – tiešākais veids, kā tādus lēmumus ietekmēt, ir pašvaldības. Ja pašvaldība savā stratēģijā un plānošanas dokumentos pēc iedzīvotāju iniciatīvas ir ielikusi, piemēram, kādu ceļu, tas ir skaidrs mandāts, ar ko runāt tālāk valdībā.

K. Grieze: Precizēšu – runāt ar Satiksmes ministriju, jo tā ir ceļu īpašnieks. "LVC" ir pārvaldītājs. Plānošanas reģioni arī ir labs veids, caur ko tādas iniciatīvas virzīt.

Z. Seredina: Es šeit labprāt dzirdētu arī atbildes, vai ar ceļiem savienos arī funkcionālās, ne tikai novadu teritorijas. Jo cilvēkiem taču ir izvēles brīvība, varbūt viņiem ir svarīgāk nokļūt uz citu vietu, nevis novada centru.

A. Miglavs: Precīzi pateicāt, ka 

cilvēks nav vienas pašvaldības īpašums, un pašvaldība nav viņa vienīgais, bet tuvākais sociālais partneris. 

Dzīvojam atvērtā telpā arī starpvalstu līmenī. Raugoties no šāda viedokļa, runāt par to, ka katrai pašvaldībai būtu jānodrošina viss kāda definētais pakalpojumu spektrs, ir diezgan nepareizi, jo arī vajadzības katrā vietā tomēr ir atšķirīgas.

Lai pārlauztu "robežu un sienu", strādājam pie tā, lai novadi piedalītos ne tikai savu, bet arī reģionālu plānu veidošanā, vērtējot jau esošās biznesa, izglītības un citas "telpas". Tajā skaitā arī mobilitāti, kas ir šīs diskusijas galvenais temats. Neviena no valsts prioritātēm nav atrisināma vienas pašvaldības ietvaros – visām ir pārpašvaldību raksturs. Bāze tam mums jau pastāv – pieci plānošanas reģioni.

I. Šaudiņa: Lielajā novadā Ērgļu iedzīvotāji pagaidām nezina, kur un kā aktīvi iesaistīties. Tam gan es piekrītu un gribu ticēt, ka viss atkarīgs no tā, ko mēs paši te uz vietas gribam. Taču par jebkuru vajadzīgu lietu jāturpina interesēties un atbalstīt tās virzītājs. Ne vienmēr "jāiet ielās", bet jāpaļaujas uz savu pašvaldību, ko paši esam savēlējuši.

Administratīvi teritoriālās reformas reģionālo un vietējo autoceļu pārbūves un atjaunošanas investīciju programmas ietvaros Madonas novadā uzlaboti 16,41 km (5,77 km posms ceļam P33 Ērgļi–Jaunpiebalga–Saliņkrogs un 10,64 km posms ceļam P37 Pļaviņas (Gostiņi)–Madona–Gulbene). Kartē posmi iezīmēti ar zaļu krāsu. Bet 11,36 km posms, kas kartē iezīmēts ar sarkanu krāsu (P37 Pļaviņas (Gostiņi)–Madona–Gulbene), gaida finansējuma rindu. Sagaidāmais ieguvums novada teritorijā: 27,77 km.

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji

"Reformas. Iecerētās, īstenotās, nepieciešamās".

Foto: #sif_maf2023

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".