Krievijas valdošā režīma un sabiedrības vairākuma (neredzu jēgu tos nošķirt) iedomāto ienaidnieku sarakstā laiku pa laikam notiek izmaiņas.

ASV, Lielbritānija, Polija, Baltijas valstis, Ukraina, mistiski "globālie Rietumi" mainās vietām retorikas topā. Tomēr skaidrs, ka nezūdoša vieta tajā ir arī Vācijai, par ko liecina, piemēram, histēriskie solījumi "varam atkārtot!", "uz Berlīni!" un līdzīgas blēņas. 9. maija kontekstā Krievijas kolektīvajos murgos bez Vācijas nu nekādi neiztikt, pat ja par galvenajiem "nacistiem" ir kļuvuši Ukrainas iedzīvotāji.

Tomēr vēstures pikantums ir apstāklī, ka starp abām valstīm konkrētos laika periodos ir daudz līdzību, turklāt te pat nav runa par nacistu un boļševiku totalitāro režīmu radniecīgumu. Runa ir par vardarbības, agresivitātes, militārisma kultu, no kura Vācija gan, šķiet, būs gadu desmitu laikā atteikusies. 

Ja lasa vācu 19. gadsimta sabiedriskās domas līderu izteikumus, rodas sajūta, ka lasi Putina ideologus. 

Helmuts fon Moltke: "Ja nebūtu kara, pasaule nogrimtu materiālismā." Heinrihs fon Treičke: "Vēstures diženuma pamatā ir nebeidzams konflikts starp nācijām, un ir vienkārši muļķīgi vēlēties apslāpēt šo sāncensību." Karš kā "attīrīšanās" no ikdienas, cilvēka "ego" pārvarēšana, saplūstot ar kolektīvo gribu.