Visvecākās paaudzes ļaudis ļoti labi un visnotaļ nelāgā izgaismojumā atceras laiku tūlīt pēc 2. Pasaules kara, kad visapkārt plosījās grūti sodāma bruņota patvaļa, ko īstenoja ne tikai armijas formās ietērpti varmākas, bet arī dažādi “privātie” bandītiskie veidojumi. Izņēmums nebija praktiski neviena lielākā tā laika PSRS pilsēta, tostarp arī Rīga. Tomēr īpaši izcēlās Krievijas lielpilsētas, piemēram, tā pati Maskava, kurā kādu laiku saimniekojusi banda, kas sevi dēvēja par “Melno kaķi”. Vismaz tā vēsta kinematogrāfija...

Gluži cita bandītu komanda

Vispirms un uzreiz jāielāgo – realitātē tādas bandas nekad nav bijis. Patiesībā šai it kā vienai galvenajai bandai tauta vienkārši pierakstīja daudzu dažādu bandu nodarījumus, kas turklāt veikti dažādos laikos. Tostarp ir uzskats, ka pirmie tieši šādu nosaukumu sākuši izmantot Vācijas savervētie padomju karagūstekņi, kuru uzdevums bijis īstenot diversijas arī pēc Hitlera sakāves karā. Kaut kas līdzīgs arī bijis realitātē, taču absolūti ne tādā mērogā, kā par to mēdz klāstīt, turklāt viņus arī ātri vien noķēra. Bet galvenais ir tas, ka pēc šo ļaužu likvidēšanas mīti par bandas “Melnais kaķis” ļaunprātībām absolūti nemazinājās. 

Tostarp šī ideja ļoti bija iepatikusies arī pašiem kriminālnoziedzniekiem, un viņi teju vai visi pēc aizturēšanas gluži dziļā labpatikā sevi pierakstīja šīs realitātē neeksistējošās bandas elitei, vienlaikus izdomājot aizvien jaunu mitoloģiju un, iespējams, arī paši sākot pamazām tai noticēt.