15.7 °C
Akcijas "Gada vārds, nevārds un spārnotais teiciens" rezultāti šogad izraisījuši gan sašutumu, gan diskusijas par to, kā un kam vajadzētu vai nevajadzētu veidot un piedāvāt jaunvārdus.
Sašutums turklāt nācis no visdažādākajām pusēm un vērsts visdažādākajos virzienos: gan par pašu gada jaunvārdu (sāļvira soļankas vietā), gan par to, kuram vispār ir tiesības izgudrot un piedāvāt sabiedrībai jaunus vārdus un kā tas īsti būtu darāms.
Te nu jāsaka – diskusijas, arī asas, par gada vārdu vai jaunvārdiem kopumā nav ne šim gadam, ne akcijai un pat ne Latvijai vien raksturīgs, bet plaši izplatīts fenomens.
Kurš drīkst?
Uz šo jautājumu atbilde ir visvienkāršākā: izgudrot jaunvārdus drīkst ikviens, un droši vien, pat ja neapzināti, agrā bērnībā katrs vismaz kādu noteikti ir darinājis. Taču, būdams okazionālisms, proti, jaunvārds, kas darināts galvenokārt stilistisku funkciju īstenošanai kādā konkrētā situācijā, tas tiek izmantots ļoti šaurā lokā un parasti arī neilgu laiku.
Ikdienā, šķiet, visbiežāk jaunvārdi ienāk no svešvalodām, pielāgojot to skanējumu latviešu valodai – pasaule attīstās tik strauji, ka jauni jēdzieni visdažādākajās jomās uzrodas teju katru dienu. Un tad nu ir jautājums: sadzīvot ar latviskotu (parasti angļu cilmes) vārdu vai steigšus darināt jaunu?
Atbildēt ir sarežģīti, jo ikdienas dzīvē un runā var gluži labi iztikt ar pielāgotu citvalodas vārdu – pat tik labi, ka tie mēdz turpināt dzīvi līdzās latviskojumiem, arī gluži veiksmīgiem. Piemēram, "craft beer" latviskošanai ir piedāvāts jēdziens arodalus, un rakstos to diezgan bieži lieto, īpaši aldari paši, taču sarunvalodā gan esmu dzirdējusi pieminam tikai kraftalu vai kraftiņu.
Joprojām mēdz uzšvirkstēt diskusijas par pareizo ekrānuzņēmumu un nepareizo ekrānšāviņu, kuriem līdzās gluži omulīgi dzīvo arī pavisam angliskais skrīnšots.
Taču ir gadījumi, kuros vēl sarežģītāk piemeklēt īsto vārdu – piemēram, tulkojot romānu par kaismīgiem datorspēļu faniem, šķistu gauži dīvaini izmantot latviešu valodas apzīmējumus, pat ja tādi ierīcēm un norisēm spēlēs būtu, jo īstie visu tautību geimeri saziņā izmanto pamatā angļu valodu. Citviet savukārt nepieciešams īpaši precīzs, bet vēl neeksistējošs latviešu vārds. Tādēļ nav pārsteidzoši, ka jaunvārdu darināšanā visos laikos veiksmīgāk vai mazāk veiksmīgi iesaistījušies žurnālisti, sabiedrisko attiecību un mārketinga speciālisti, bet it īpaši, protams, rakstnieki un tulkotāji.
Neliela atkāpe vēsturē – tieši literātiem latviešu valoda var būt pateicīga par daudziem vārdiem, kurus šodien uztveram kā pašsaprotamu ikdienas runas sastāvdaļu. Piemēram, Juris Alunāns izveidojis tādus vārdus kā atdzimšana, cilvēcība, galms, krātuve, maiznieks, namdaris, pat rakstnieks un vēstnieks. Kronvaldu Atis turpināja jaunradi, latviešu valodā ieviešot vārdus aizbildnis, augstskola, burtnīca, elektrība, locījums, nākotne, satversme, teikums, ziedonis un citus. Stērstu Andrejs izveidoja daudzus gramatikas un tiesību terminus – atsauksme, gūsteknis, pavēste, vardarbība, pareizrakstība, vietniekvārds, sakārtots/pakārtots teikums, pieturas zīmes un citus. Par Raini, šķiet, zina visi – atspulgs, augsme, degsme, kaisle, malds, mīla, riets, saulvedis – tas viss nāk no viņa pūra.
Andrejam Upītim, kuru politiskās pārliecības dēļ daudzi mūsdienās gatavi izmest no latviešu literatūras vēstures, līdzi nāktos izmest tādus vārdus kā aizvirtnis, algotnis, aploce, laikzinis, pakalpiņš un citus.
Zigmundam Skujiņam milzīgs paldies par jēdzienu "vaļasprieks".
Kā uzzināt par jaunvārdiem?
Vislielāko skaitu jaunu latviešu valodas vārdu noteikti izveido valodnieki. Gan iepazīties ar jaunvārdiem, gan mazliet ieskatīties procesā, kā notiek jaunu vārdu izstrāde, var Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Latvijas Nacionālajā terminoloģijas portālā ("termini.gov.lv" – šajā portālā var ienākt tikai caur "Latvija.lv"!), kur kopš 2022. gada izlasāmi arī LZA Terminoloģijas komisijas sēžu protokoli. Piemēram, svaigākajā no tiem, par 2023. gada 19. decembrī notikušo sēdi lasāms, ka tajā apspriesti Informācijas tehnoloģijas, telekomunikācijas un elektronikas apakškomisijas (ITTEA) termini, ar korpulenci saistīti jēdzieni, kā arī dažādi citi jautājumi, piemēram, apstiprināts, ka daudzās virtuvēs sastopamo "air fryer" nosaukums latviešu valodā būs cepamkatls.
Lielisks avots ne tikai jaunvārdiem, bet aizraujošai klejošanai pa latviešu valodas ārēm kopumā ir Tēzaurs ("tezaurs.lv"), kurā atrodams, šķiet, visplašākais vārdu krājums, te arī Latviešu valodas vēsturiskā vārdnīca, Mīlenbaha un Endzelīna vārdnīca, Latviešu literārās valodas vārdnīca un Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca.
Savukārt ar visiem akcijā "Gada vārds, nevārds un spārnotais teiciens" pamanītajiem jaunvārdiem iespējams iepazīties Jaunvārdu vārdnīcā (ja meklētājā ievadīsiet šādu pieprasījumu, nebūs grūti sameklēt).
Vienmēr veiksmīgi?
Nu nē, protams, ne katrs jaunvārds tiek pieņemts un lietots, turklāt pilnīgi vienalga, vai runa par tautā dzimušiem (mūsdienās gan diezgan precīzi iespējams noskaidrot vārdu autorus) vārdiem, valodas praktiķu – rakstnieku, tulkotāju, PR speciālistu, žurnālistu – darinājumiem, vai arī, ak vai, pat profesionālu valodnieku piedāvātajiem terminiem. Jēdziens var atbilst visiem latviešu valodas likumiem un precīzi atveidot būtību, taču, ja tas valodas lietotājiem – katram no mums – nepatiks, "negulēs uz mēles", tad tā arī paliks nedzīvi dzimis un tiks lietots tikai piespiedu kārtā – dažādos dokumentos, atskaitēs, normatīvajos aktos un reizēm preses relīzēs. Nu, piemēram, jēdzienu "valstspilsēta" es nespēju iedomāties nevienā jel cik neformālā saziņā. "Hei, Jelgavas valstspilsētā nu gan bija izcils skulptūru festivāls!" Turpat pretī var likt iepriekš pieminētās rakstnieku neveiksmes, taču vai iznīce, pārpilne un skaidre, kuras nav izkāpušas ārpus Raiņa dzejas, kaut ko atņem pārējiem viņa veidotajiem vārdiem? Manuprāt, ne!
Tādēļ ikviena neveiksme vārddarināšanā, lai piedod valodnieki – pūristi, man personīgi šķiet neveiksme tikai daļēji.
Proti, arī tās kustina valodu, atgādina, ka valoda ir dzīva. Jā, tās rada ņemtiņu (nevar īsti saprast, vai šis okazionālisms ieiesies valodā vai ne), piemēram, kā ap šogad izvēlēto jaunvārdu, taču pasludināt ne pārāk veiksmīgu jaundarinājumu par risku visai latviešu valodai, bet it īpaši valodniecības prestižam ir – pavisam maigi sakot – pārspīlējums. Manuprāt, daudz lielāks risks latviešu valodai ir pareizrakstības un ortogrāfijas likumu nezināšana un pat nevēlēšanās zināt, ka tādi eksistē, jo daudz biežāk neformālajā sarakstē un sociālo tīklu ierakstos ieraugāmi tādi brīnumi kā tolete, pirzgali, aizskari un tamlīdzīgi, nekā sāļvira vai notumse.
Katrā akcijā "Gada vārds, nevārds un spārnotais teiciens" ir bijis kāds man simpātisks pretendents. Šogad, piemēram, starp maniem favorītiem bija sveškauns (lietojams angļu slenga vārda "cringe" vietā – kad burtiski esi gatavs ielīst zemē no kauna par kādu citu). Arī gada vārdam "atdēvēt" – atdot atpakaļ ielai vai parkam agrāku nosaukumu – nav ne vainas. Interesanti, ka reizēm viens un tas pats vārds akcijā atgriežas. Pērnā gada konkursā starp nevārdiem bija iesūtīts anglicisms "mošpits", bet šogad tam jau bija atradies latvisks jaunvārds "trakdancis".
Kā ikkatru gadu atgādinu – žūrija jaunus vārdus neizgudro, tikai izvēlas no iesūtītajiem. Lai izvēle nākamgad būtu plašāka, savus pamanījumus var sūtīt uz "gadavards@inbox.lv".
