Taču sniegā kārumnieki atstāj pēdas, tāpēc nebija grūti izvēlēties stāvvietas.

Decembris. Gada pēdējais mēnesis. Šogad tas jau no novembra mantojumā bija saņēmis aukstumu un dziļu sniegu, kas bija uzsnidzis uz vēl nesasalušas zemes. Pieliektie koki reizēm neizturēja sniega smagumu, un stigas bieži vien aizšķērsoja koku un zaru labirints bez gala un malas. Taču, brienot līdz ceļgaliem pa sniegu un vērojot pēdas, varēja pilnā mērā izbaudīt dabas skaistumu un varenību. 

Toties īsi pirms Ziemassvētkiem atnāca teju vai pavasaris – biezais sniegs divās naktīs nokusa un upītes piepildījās putojošām straumēm, bet zemākās vietas pārvērtās ezeriņos. Kā medniekiem šajā laikā klājies?

Oskara stāsts

Šoreiz varenu dāvanu no medību dievietes Diānas saņēmu es pats, kā arī mans kolēģis Oskars Treilihs, kurš bija atbraucis viesmedībās. Medību veiksme uzsmaidīja vēl diviem kluba biedriem.

Protams, kā jau sniegotā dienā pieklājas, rīts sākās ar lenkšanu. Mudžinot pēdu līkločus, laiks pamazām ritēja savu gaitu. Rīta dūmaka izklīda, un uzspīdēja spoža saule. Mežs piesnidzis un kluss. Beidzot visi lencēji atgriezās mednieku mājā, un atlika tikai salikt prātus kopā, lai izlemtu, kurā mastā tad šoreiz paslēpies medījums.

Mums ar Oskaru tika uzticēts pieskatīt ļoti garu lauka malu. Zem sniega tur paslēpušies kukurūzas rugāji un pa kādai kukurūzas vālītei, kas meža dzīvniekiem ir liels kārums. Taču sniegā kārumnieki atstāj pēdas, tāpēc nebija grūti izvēlēties stāvvietas.