Es sākumā gāju ļoti piesardzīgi un taustījos ar vergu, un uz kakla man bija pakārti ledus nagi, ja tomēr ielūztu, lai tieku atpakaļ uz ledus.

Ziema šogad iestājās jau novembrī, tāpēc salīdzinoši ātri sāka dīdīt iekšējais dīdeklis, ka drīz vajadzētu uzkāpt uz ledus.

Vēl īsti nav noslēgta copes sezona no laivas, un vēl tīri labi zandarti ņem, bet zemledus copes nemiers sāka skrubināt arvien vairāk. Arvien vairāk tika pētītas laika ziņas un kalti plāni, kur un kad varētu atklāt zemledus copes sezonu. 

Jāpiebilst, ka neesmu pirmā ledus fanāts un uz 5 cm ledus nekāpju. Kaut vai tāpēc, ka ar manu svaru tas ir ļoti bīstami. Un, pat ja nesvērtu tik daudz – lieki riskēt nevajag.

Decembra sākumā tika nolemts, ka tas laiks ir pienācis. Sestdien vēl paķēru zandartus ar Arvi no laivas, bet svētdien braucām atklāt zemledus makšķerēšanas sezonu. Apzinot informāciju par ledu, tika nolemts braukt uz tuvo Dzirnezeru. Vismaz nav tālu, ezers labi zināms, un arī ledus vietām esot jau gana labs. Braucu kopā ar draugu Valdi Vorslovu, un pie ezera satikāmies ar vairākkārtējo parcopi.lv bļitkošanas kausa ieguvēju Voldemāru Sosinu un vairākkārtēju šī paša kausa dalībnieku Oļegu Pugaču. Ātri apspriedām dažas tēmas, Oļegs nedaudz atbēra motili Valdim, un četratā devāmies uz ledus.