9. jūlijs vēsturē un senās avīzēs: Latvijas iekšējās drošības stāvoklis

Pirms 100 gadiem Latvijas iekšlietu ministrs Pēteris Juraševskis pieņēma žurnālistus, lai iepazīstinātu presi ar tā brīža galvenajiem valsts iekšējās drošības jautājumiem.

Ministrs uzsvēra, ka pēc Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara noslēguma vērotais noziedzības un bandītisma vilnis noplacis, kas lielā mērā bija policijas un arī lauku novadu aizsargu darbības nopelns. 

"Kriminālos noziegumus atklāj gandrīz bez izņēmuma un drīzā laikā. Šiem noziegumiem pa lielākai daļai piemīt izrēķināšanās raksturs. Vispārīgi noziegumu skaits pakāpeniski samazinās. Sevišķi tas sakāms attiecībā uz kriminālnoziegumiem. Lielākās noziedznieku bandas visas likvidētas, un patlaban rafinēti noziedznieki nav manīti," skaidroja Juraševskis. 

To liecināja arī statistika. 1920. gadā bija atklātas 238 slepkavības, 1921. gadā – 189, 1922. gadā – 174, 1923. gadā – 121. Kritās arī laupīšanu skaits. 1920. gadā bija reģistrētas un atklātas 627 laupīšanas, toties 1923. gadā vairs tikai 181. Tā pati tendence bija vērojama zādzību ziņā. Atklāto noziegumu īpatsvars slepkavībām pieauga no 55% 1920. gadā līdz 94% 1923. gadā. Attiecīgi laupīšanām – no 46% uz 74%. 

Ministrs atzīmēja, ka "policijas ierēdņu algas nodomāts uzlabot". Daudz darba joprojām bija robežpolicijai un muitniekiem, kuru galvenais uzdevums bija kontrabandas un pašu tās piegādātāju kustības apkarošana. Tur lielākās problēmas radīja Lietuvas robeža, jo lietuviešu preces bija lētākas. 

Juraševskis gan ar gandarījumu konstatēja, ka kopš 1924. gada marta kontrabandistu rosība mazinājusies, jo "dārdzība Lietuvā pieaugusi un pa daļai preču cenas pat augstākas nekā pie mums". 

Pastāvīga pirmskara Latvijas policistu rūpe bija spirta kontrabanda no jūras puses, ar kuru kārtības un robežu sargi tā arī nekad galā netika. 

"Notvert spirta kontrabandistus diezgan grūti, jo mūsu muitas ierēdņu rīcībā nav vajadzīgo peldošo līdzekļu ar lielāku ātrumu," taisnojās amatpersona. Kontrabanda no Padomju Krievijas puses praktiski vairs nepastāvēja – lielā mērā tādēļ, ka lielinieki bija pastiprinājuši robežu kontroli un valsts izolēšanos no ārpasaules un ieviesuši ļoti bargus cietuma un naudas sodus. Pie iekšējās nedrošības faktoriem 20. gados pieskaitīja arī streiku kustību, kas, lielinieciskā kaimiņa stimulēta, mēdza iegūt politisku un destabilizējošu nokrāsu. 

"Ziņas liecina, ka strādniekos nav liela vēlēšanās streikot. Saimnieciskos streikus valdībai nederētu iespaidot," paskaidroja Juraševskis, piebilstot, ka politiskus streikus, piemēram, uz stratēģiski svarīgajiem dzelzceļiem, iestādes gan centīsies novērst.

"Latvijas Vēstnesis", 1924. gada 8. jūlijā

Atmodusies strūkla. Pa Kalpaka ielu vakar pēcpusdienā ejot, varēja redzēt caur Esplanādes apstādījumiem slaidu šalti zibam gaisā. Kāda skaista aina! Atmodusies strūkla. Apsēžos uz sola iepretim baseinam un tūliņ sajūtu vaigā vēja atpūsto mikroskopisko ūdens putekļu valgmi. Strūkla spēcīgi sit augstā lokā, augstāk par liepu galotnēm. Pašā augšā ūdens strāva pārliecas, sabrūk kā šķidrs sudrabs. Pēc brītiņa vienādā līnija sajūk, straume sitas uz augšu grūdieniem, līdz izveidojas cieša, plaša konusveidīga dzīva ūdeņa masa. Katrs, kas nāk garām, apstājas. Bērni brīnās plaši ieplestām acīm. Kā nu ne: dzīvs brīnums. Baltā ezerā ūdens pietiekot – kāpēc gan nevarētu atmosties visas strūklas, un kārtīgi, un uz ilgāku laiku? Vasaru Rīgā palikušiem iedzīvotājiem tāda skrejoša ūdeņu šalts ir vesels notikums.