Tagad dzīvoju centrā, bet pa vasarām vienmēr atgriežos savā Torņakalnā. Ļoti patīk arī Vecrīga, paklaiņot tur Ziemassvētkos, kad snieg. Varbūt izklausās romantiska klišeja, bet mani tas tiešām aizkustina.

Sēdēju viens pats mājās un klausījos radio pasaku. Tā par savām 75 gadu jubilejas svinībām saka aktieris un režisors, ilggadējs Nacionālā teātra mākslinieciskais vadītājs un galvenais režisors Edmunds Freibergs. Pasaku bija ierunājis viņš pats. Bet šoreiz Edmundu Freibergu uz sarunu aicinu arī tādēļ, lai uzzinātu viņa domas par šobrīd latvju teātrī notiekošo.

Ja uzaicinātu visus, ko vēlētos, tad būtu jāīrē liela, liela sporta halle, jubilārs Edmunds Freibergs piebilst, lai sākumā teiktajā par skaņu neievibrētos kāda smeldzīguma stīga, kas dīvainā kārtā viņa raksturā apbrīnojami labi sadzīvo ar humora izjūtu un līdz ar lirismu ienākusi radošajā rokrakstā jau ar pirmajām režijām.

"Ar būdu uz baznīcu", "Zaļā zeme", "Indriķa hronika", "Minhauzena precības", "Aicinājums uz pērienu" – tie ir tikai daži no tautas atmiņā palikušajiem Edmunda Freiberga vērienīgajiem inscenējumiem.

Ar "Princi un ubaga zēnu" un brīnišķīgo Imanta Kalniņa mūziku aizsākās interese par mūzikliem un rokoperām, Edmunda Freiberga režijā Nacionālajā teātrī top "Mana skaistā lēdija" un nacionālie mūzikli – Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes "Indriķa hronika", Z. Liepiņa un K. Dimitera "Vadonis", Raimonda Paula, Ingas Ābeles, Liānas Langas "Leo. Pēdējā bohēma", Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes "Sfinksa", neviens cits kā Edmunds Freibergs Latvijas Nacionālajā operā iestudējis Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera operu "Parīzes Dievmātes katedrāle".

Un tāpēc tā nav nejaušība, ka mūsu sarunu varam sākt ar kādu notikumu jeb, precīzāk sakot, mirkli siltā vasaras naktī.