Putni aizlido, mūzika paliek. Vasks, Engelmanis un citi klasiķi

Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" mākslinieku un viņu domubiedru cikls "Vasaras vakara kamermūzika" mākslas muzejā "Zuzeum" katru gadu atgādina, ka vasara tūlīt būs galā un drīzumā sāksies jaunā koncertsezona. Tāds, lūk, gadalaiku ritējums. Kā šoreiz pietrūkst?

Pirmkārt, mūžīgās vasaras, otrkārt, dzejkoncerta ar Liliju Štengeli vai Jēkabu Duburu (bet ideju par Madaras Viļčukas vai Ģirta Krūmiņa piesaisti pavisam nopietni varētu apsvērt), treškārt, baroka mūzikas programmas, jo savulaik triju koncertu vietā bija četri, un tad "Zuzeum" telpās uzstājās arī Dārta Liepiņa, Ansis Bētiņš un Ieva Saliete. Taču, sekojot koncertcikla vadītāja Oresta Silabrieža ieteikumam, jāraksta nevis par to, kā nav, bet par to, kas ir, un, pat ja atskaita sākumu ar Ludviga van Bēthovena opusiem, jāsecina, ka arī šogad publikai bija iespēja dzirdēt nopietnu mūziku izvērstākos apjomos un augstā interpretāciju kvalitātē.

Otrais secinājums – muzejs "Zuzeum" tā vien vedina uz koncertprogrammām, kas būtu atšķirīgas no ierastās repertuāra plūsmas un aicinātu klausītājus pašiem meklēt vēl nebijušus sabalsojumus. Aiz interpretiem redzamo Rašida Al Halifas gleznu triptihu "Šķērsojot Nīlu", Ševalas Ezčanas vairākdimensiju veikumu "Gaidīšana" un Pejas Vaitas keramikas darbu "Duende/Pārkaļķošanās" nekādi nesanāk vienkārši iekļaut tādās vispārinātās kategorijās kā "modernisms", "reālisms" vai "romantisms", un tikpat enigmātisku un neviennozīmīgu, toties visnotaļ harmonisku asociāciju gammu raisīja arī vizuālās mākslas un mūzikas sasaukšanās. Un 2026. gada 28. augusta programma liecināja par teicamām proporcijām un izsvērtu balansu – pirmajā daļā Agra Engelmaņa un Kšištofa Penderecka stīgu trio, bet otrajā daļā – Johannesa Brāmsa Pirmais klavieru kvartets; pirmā puse dalās vēl detalizētākos fraktāļos, kur Engelmaņa lakoniskais strukturālisms spoguļojas Penderecka klasiskajā uzbūvē un laikmetīgajos žestos; pēc pārtraukuma seko jauna fraktāļu kopa, kur līdzīgas dimensijas rodamas Brāmsa opusa dramaturģijā un emociju izklāstā, kas savukārt met tiltu uz iepriekš dzirdēto autoru refleksijām un afektiem.

Tātad – meistardarbs ir ne tikai Brāmsa partitūra, bet arī 20. gadsimta nogales opusi, kur latviešu un poļu klasiķi, ejot pa dažādiem ceļiem, nonāca pie muzikālā vēstījuma sprieguma un vispārinājuma. Un atkal – arī interpretācijās, nebūt nenoliedzot ansambļa saliedētību un kopskaņu, vislielāko gandarījumu sniedza konkrēti laiktelpas brīži, atsevišķi tuvinājumi – altistes Klintas Kluces saspēle ar čellisti Dārtu Trasuni Engelmaņa darbā, kam Brāmsa klavieru kvartetā sekoja jauns, izmainīts spoguļattēls – vijolniece Magdalēna Geka kopā ar čellisti Māru Botmani; čella monologs Penderecka opusā un vēlreiz Brāmss ar pianista Andreja Osokina skaidri un akcentēti zīmētajām klavieru faktūrām; vairāki pirmās daļas tembrālie risinājumi vijolnieka Gunāra Mūrnieka spēlē un šo rakursu retrospektīvāks izgaismojums altista Artūra Gaiļa sniegumā koncerta otrajā daļā. Uzmanību pievērsa tuvplāni, epizodes, zemo stīginstrumentu veiktās iniciatīvas, taču pienācīgu izpausmi guva arī lielās dramaturģiskās līnijas, kur interpreti, ļaujoties Brāmsa romantiskajam plūdumam, vienlaikus īstenoja cikla četru daļu atainojumu pārdomātas koncepcijas ietvaros, un tādas pašas sekmes bija tematisko motīvu apvienojumam plašākā izvērsumā Engelmaņa un Penderecka skaņurakstā, bez kā nav iespējams iztikt arī modernisma mūzikas lasījumos.

Skaidrs, ka Agris Engelmanis pelnījis jaunu atskaņojumu ne tikai viņa stīgu trio nedaudzajām minūtēm, bet arī citām kamermūzikas partitūrām, arī simfoniskajiem lieldarbiem; skaidrs, ka daudzi Kšištofa Penderecka opusi līdz Latvijai vēl nemaz nav nonākuši. Taču 29. augusta koncertā pārstāvētās Pētera Vaska daiļrades aktualitātes vairāk tuvinās Brāmsa un Bēthovena mūzikas klātesamībai – latviešu komponista skaņdarbus spēlē daudz, bet viņš arī radījis daudz, un sešu opusu izlase ir tikai daļa no tā, ko varēja iekļaut jau tāpat apjomīgajā programmā "Pētera Vaska skaņu ainavas". Toties šī izlase aptvēra dažādus gadu desmitus ar atšķirīgiem stilistiskiem rakursiem un kompozicionālām iecerēm, ko šoreiz iedzīvināja Andrejs Osokins "Vasaras vakara mūzikā", klarnetists Guntis Kuzma kopā ar pianistu ciklā "Trīs skaņdarbi", Magdalēna Geka un joprojām Andrejs Osokins "Trīs skumjos skaņdarbos", Guntis Kuzma, flautiste Vita Rozēna-Gaļicka, obojists Pēteris Endzelis, fagotists Pauls Gendrikovs un mežradznieks Kārlis Rērihs "Mūzikā aizlidojušajiem putniem", Magdalēna Geka, Ivars Brīnums un Madara Norbūte stīgu trio "Castillo interior" un Anti Kortelainens, Signe Šteimane, Ineta Abakuka un Madara Norbūte Piektajā stīgu kvartetā.

Interpretācijās pārsteigumu maz – tas nozīmē, ka atskaņotāju profesionalitāte un iedvesmas pakāpe atbilda viņu talanta un reputācijas sniegtajām cerībām. Turpretī pats skaņuraksts gan deva vienu otru pārsteigumu, jo nesen komponētais un līdz šim nedzirdētais cikls "Trīs skumji skaņdarbi" atklāja, ka Pētera Vaska iztēle joprojām rada saistošu un piepildītu vēstījumu ar skaistām dziedošām un dejojošām intonācijām no folklorisku motīvu sfēras, ar emocionāliem kontrastiem un filozofiski dramatiskām zemstrāvām. Turpat blakus otrs triptihs – klarnetei un klavierēm, kas sasaucās ar agrīnā Arvo Perta ielūkošanos pilsētas dzīves ritējumā un cilvēka iekšējā pasaulē, un, jā – "Mūzika aizlidojušajiem putniem" skan tikpat laikmetīgi kā pirms vairākiem gadu desmitiem, kad komponists sadarbojās ar Ansi Bērziņu. Līdz ar to noslēguma vēlējums – vieni no Pētera Vaska prasa operu Olivjē Mesiāna "Asīzes Franciska" mērogos, citi – klavierkoncertu vai kontrabasa koncertu, bet manas vēlmes ir pieticīgākas, kur paudīšu domu, ka pasaulei nepieciešama vēl kāda animācijas filma ar Pētera Vaska mūziku. Vislabāk, protams, pilnmetrāžas. Varbūt Edmunds Jansons, Gints Zilbalodis, Lizete Upīte vai Kārlis Vītols tomēr varētu komponistu uzrunāt.