22.9 °C
Iecienītā latviešu rakstniece un publiciste Māra Svīre, savos darbos portretējot varoņus un laikmetu, izmantojusi trāpīgus vērojumus arī par cilvēka vai pat veselas paaudzes attieksmi pret aizgājējiem, mirušo pasauli un kapiem.
Atceramies kaut vai spilgtās epizodes no kinofilmas "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", kas veidota pēc viņas stāsta. Viena no ainām, kad Olgas Dreģes un Ulda Dumpja atveidotajiem Tūtariem Mirtas tante (Lilita Bērziņa) sirsnīgi piedāvā iegādāties kapavietu ar praktisku piebildi: "Cik tad ilgi dzīvosit?" Ar rakstnieci sarunājos par mūsdienu kapu kultūru.
Kā šodien mainās latviešu kapu kultūra?
M. Svīre: Vispirms jāteic, ka pati neesmu "kapu tantiņa", turp eju reti. Par savu tuvinieku kapiem maksāju kapu kopējiem – kapi ir sakopti un man prāts par to ir mierīgs. Manuprāt, sevišķi ja tā ir sauja pīšļu urnā, tur jau tā cilvēka nav, un es tikpat labi varu par viņu padomāt mājās vai jebkurā citā vietā. Protams, ir reizes kā svecīšu vakars, dzimšanas dienas, vārda dienas vai Jāņi – manam tēvam vārds bija Jānis –, kad dodos uz kapiem.
Negribu sacīt, ka visiem jauniešiem, bet esmu novērojusi, ka jaunākai paaudzei – apmēram četrdesmitgadniekiem – mazinās tā izjūta, ka ir jāaiziet uz kapiem. Jaunākai paaudzei saistības izjūtas ar aizgājējiem varbūt ir, bet tā mazinās tieši attiecībā uz kapiem – reālo kapu kopiņu, pieminekli. Iešana uz kapiem kā tāda neatņemama dzīves sastāvdaļa aiziet ar manu paaudzi, un man šogad būs 90 gadi...
Kāpēc tā notiek?
Cilvēki kļūst racionālāki, un dzīve – steidzīga. Un cilvēks domā – kāpēc man tur būtu jāiet, ja kopējs kapu apkopj un viss ir kārtībā.
Vai ar šīm pārmaiņām mēs kaut ko būtisku zaudējam?
Nē. Jūs jau zināt, kādas pasaulē ir kapsētas. Tas ir faktiski zaļš lauks, ko apkopj ar traktoru. Un kārtība jau tur ir.
Es negribu pārmest nevienam citam, ne arī pati sev, ka, retāk ejot uz kapiem, es neatcerētos savus mīļos aizgājējus. Es viņus atceros.
Viņi katru dienu ir kopā ar mani manā dzīvē, jo dzīvoklī ir lietas, kas saistās ar tuviniekiem, ir atmiņas.
Latviešiem īpaša ir kapusvētku tradīcija. Kā jums šķiet, cik tā ir dzīvotspējīga?
Ziniet, kā kurā vietā. Vladimira Kaijaka (rakstnieks, Māras Svīres dzīvesbiedrs, 1930–2013. – Red.) vecāki un brālis guļ Liepas kapos – tur, kur arī Veidenbaums. Atminos, ka pirms gadiem desmit uz kapusvētkiem Liepā bija sabraukušas piecas mašīnas un kopumā – cilvēku varbūt līdz piecdesmit. Mācītājs norunāja savu runājamo, un kapusvētki ir cauri. Nezinu, kā tagad ir Liepā. Citādi ir Opekalnā, kur guļ mani senči – vecvecāki, onkuļi, tantes –, izņemot tēvu, māti un vīru, kas ir Meža kapos. Šogad jūlijā biju Opekalna kapusvētkos un tur bija vismaz simt mašīnas, ja ne vairāk, citu gadu esmu saskaitījusi pat divsimt mašīnu. Un uz kapusvētkiem parasti nebrauc viens, brauc trīs četri cilvēki. Kapsēta bija ļoti grezna – sakopta un bagātīgi rotāta ar puķēm. Un tā tas tur ir katru gadu, kapusvētku apmeklētība nemazinās. Līdz ar to nevaru sacīt, ka šī tradīcija apsīkst.
Problēma ir tā, ka dažviet vienā pagastā ir, piemēram, piecas kapsētas un kapusvētku dienā ir jāapskrien visas ik pēc divām stundām. Manuprāt, tas nav pietiekami emocionāli, tas ir par daudz racionāli. Uzskatu, ka kapusvētku jēga ir savest kopā dzīvos radus (jo tiem gulētājiem jau viss ir vienalga), bet viņi kļūst par iemeslu, lai satiktos tie, kas vēl ir šeit.
Šajā vasarā tautās laists ar jūsu līdzdalību veidotais "Malēniešu kalendārs", kas arī godina kapusvētku tradīciju.
Šī īpašā kalendāra izdevējs ir Jaunlaicenes muižas muzejs. Izdomājām, ka malēnieša gads ilgst no kapusvētkiem līdz kapusvētkiem – no jūlija līdz jūlijam, un tajā ir 13 mēneši. Tas ir vienīgais tāds kalendārs pasaulē, nevis viens no simta, kas tiek izdoti pirms jaunā gada. Ojārs Vācietis teicis, ka gads ir no abiem galiem balts un vidū zaļš, toties malēnietim gads ir no abiem galiem zaļš un vidū balts.
Viena no pasaules tendencēm ir augoša interese par kapu tūrismu. Kādu potenciālu jūs tajā saskatāt?
Kapsētās ir tik daudz interesanta materiāla! Kādreiz ar Kaijaku abi divi staigājām pa kapsētām un, starp citu, no kapiem ņēmām vārdus un uzvārdus saviem romānu un stāstu varoņiem. Mēs pētījām tos uzrakstus. Žēl, ja uz kapakmens ir uzrakstīts tikai, piemēram, "Kalniņu dzimta". Tas nav nekas, tas ir tukšs akmens... Bet, ja uz tā ir arī vārdi, dzimšanas un miršanas gadi, kapos var saskatīt veselu ģimenes portretu. Piemēram, ka sieva nodzīvojusi desmit gadus ilgāk par vīru vai kāds bērniņš nomiris trīs gadu vecumā... Arī uzvārdi ir interesanti, ja kaut cik zini to pusi – tad nolasās arī dzimtas stāsti. Kapsētas apmeklējums var būt izzinošs piedzīvojums, kas turklāt sniedz arī īpašu noskaņojumu.
Savos darbos atainojat arī savu varoņu attieksmi pret nāvi, mirušajiem, kapiem...
Jāpiebilst, ka Kaijaks bija izaudzis pie Liepas kapiem un viņa tēvs bija kapu pārzinis. Savulaik Vladimirs pat kapus ir racis. Vēl arī bija gadījies, ka vecmāmiņa nomira uz viņa rokām pajūgā. Un Vladimira attieksme pret kapiem un nāvi bija ļoti veselīga. Viņš nebaidījās no tā, no kā cilvēki mēdz baidīties, – no nāves kā jēdziena, kā fakta, no miruša cilvēka. Viņam tas neizraisīja bailes. Lai arī man tās nav bailes, tomēr tā ir tāda pārrāvuma sajūta, tāpēc es tik racionāli uz to neskatos. Tomēr Kaijaks man to iepotēja, un tāpēc varbūt arī manos darbos parādās kaut kas tāds.
Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Latvijas Avīze” sadarbojas ar laikrakstiem "Staburags", "Dzirkstele", "Brīvā Daugava", "Bauskas Dzīve", "Alūksnes un Malienas Ziņas" un “Ziemeļlatvija”.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.
