Leila Alijeva ir dzimusi Latvijā Līvānos, taču četrus gadus dzīvojusi un arī studējusi tēva dzimtenē Azerbaidžānā. Viņas mērķis bijis ne tikai apgūt azerbaidžāņu tradicionālo mūziku – mugamu, bet arī izpētīt savas dzimtas saknes. Tagad Leila ir atgriezusies Latvijā un dziedot priecē klausītājus, kā arī strādā ar jauniešiem. Kādas ir sajūtas, esot piederīgai divām tik dažādām kultūrām, to mēģināju uzzināt, uzaicinot mūziķi uz sarunu.

Iemīlas Latvijā un latvietē

Leilas māte ir latviete, tēvs – azerbaidžānis. Latvijā viņš dzīvo vairāk nekā 40 gadus. Kad pirmo reizi esot atbraucis, tā iemīlējies zemē Baltijas jūras krastā un latvietē, ka nolēmis šeit veidot ģimeni. Viņu bērni Leila un Ruslans, protams, prot gan latviešu, gan azerbaidžāņu valodu. “Kad biju piecus gadus veca, vienu vasaru pavadīju Azerbaidžānā. Valodu apguvu ļoti ātri. Atgriežoties Latvijā, vairs pat nerunāju latviski, jo zibenīgi biju “uzsūkusi” senču valodu, taču tas nebija uz ilgu laiku,” pasmaida Leila. “Kad studiju gados atgriezos Azerbaidžānā, valodu nācās apgūt no jauna. Sākumā visu sapratu, bet grūti bija izteikties, tomēr ar laiku prasme atnāca atpakaļ un pamazām sāku runāt arvien labāk.”