Ejot uz Ineses Galantes koncertu Dzintaru koncertzālē 22. augusta vēlā pēcpusdienā pēc septiņiem vakarā līņāja sīks silts lietutiņš un likās, ka sarkanie brīdinājumi par vētru būs pārspīlēti. Arī koncerta pirmajā daļā, kas sākās astoņos, zālē bija gana silti, tikai pa brīdim dīvaini kaut kas grabēja zāles labajā pusē jumta daļā. Starpbrīdī deviņos vēl palielījos draudzenei, ka neesmu nobijusies un nupat izbaudījusi labu mākslinieku sniegumu.

Koncerta otrās daļas laikā koki laukā liecās arvien zemāk, gaisu plosīja nelāgas šalkas. Taču, esot vēl zālē un klausoties Andreja Osokina spēlē, pārņēma gandrīz vai sirreālistiska sajūta, it kā pianists mūzikā atainotu tieši vētru – kādā iekštelpā mierīgā vakarā tas nekad neizklausītos tik iespaidīgi kā šādā brīdī…